Panorāmas brīvība
Panorāmas brīvība[1] ir noteikums dažādu jurisdikciju autortiesību likumos, kas ļauj uzņemt ēku un dažkārt arī publiskā vietā novietotu skulptūru un citu mākslas formu fotogrāfijas un video, kā arī radīt cita veida attēlus (kā akvareļus un gleznas) un publicēt tos, nepārkāpjot autortiesības, kas uz šiem darbiem attiecas.[2] Panorāmas brīvība ierobežo autortiesību īpašnieka iespējas vērsties pret šādu attēlu veidotājiem un izplatītājiem. Tas ir izņēmums parastajiem noteikumiem, kas nosaka, ka autortiesību īpašniekam ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju atvasinātu darbu izveidei un izplatīšanai. Šī frāze radusies no vācu valodas termina panoramafreiheit. Latvijā šobrīd panorāmas brīvība nepastāv.
Likumi pasaulē
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Daudzās valstīs pastāv līdzīgi noteikumi, kas ierobežo autortiesību likuma sfēru, lai ļautu uzņemt un izplatīt publisku vietu vai skatu fotogrāfijas. Tomēr atsevišķās valstīs šī principa interpretācija stipri atšķiras.[2]
Eiropas Savienība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eiropas Savienības direktīva 2001/29/EC pieļauj panorāmas brīvības noteikumu dalībvalstu autortiesību likumos, bet nepieprasa šāda noteikuma esamību.[3]
Vācijas autortiesību likuma 59. pantā ir paredzēta Panoramafreiheit norma,[4] Lielbritānijas autortiesību, dizainu un patentu likumā tas ir noteikts 62. sadaļā,[5] šī norma pastāv arī vairākās citās valstīs.[6]
No otras puses, ir Eiropas valstis kā Itālija[7] un Islande,[8] kur panorāmas brīvība nepastāv vispār. Itālijā par spīti daudziem oficiāliem protestiem[9] un nacionālai iniciatīvai,[10] ko vada jurists Gvido Skorca un žurnālists Luka Spinelli (kurš arī popularizēja problēmu),[7] publisku vietu reprodukcija joprojām ir aizliegta saskaņā ar veciem Itālijas autortiesību likumiem,[11][12] kurus stingrākus padarījis likums ar nosaukumu "Codice Urbani", kas cita starpā nosaka, ka komerciāliem mērķiem publicējot "kultūras preču" (teorētiski apzīmē visus kultūras un mākslas objektus un vietas) attēlus, obligāti jāsaņem atļauja no vietējās Mākslas un kultūras mantojuma ministrijas ("Soprintendenza") nodaļas.
Dažās valstīs, kā Francijā, nav iespējams iegūt globālu atļauju uzņemt mākslas darba kā skulptūras vai arhitektoniska objekta attēlus publiskās vietās un atļauti ir tikai darbi, kam piemērojams "nejauša iekļāvuma" noteikums. Francijā ir nepieciešama autora, bet ne īpašnieka atļauja, lai uzņemtu attēlu, kur mākslas darbs ir attēla centrālais un pamata subjekts.[13]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā Autortiesību likuma V nodaļa "Autora mantisko tiesību ierobežojumi" nosaka, ka "Publiskās vietās pastāvīgi izstādīta arhitektūras, fotogrāfijas, vizuālās mākslas, dizaina, kā arī lietišķās mākslas darba attēlojumu drīkst izmantot personiskai lietošanai, informācijā ziņu raidījumos vai aktuālo notikumu apskatos vai ietvert darbos nekomerciālā nolūkā."[14]
Divdimensionāli darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Precīzi noteikumi par atļauju publiskās vietās uzņemt attēlus bez uztraukumiem par autortiesībām atšķiras dažādās valstīs.[2] Vairumā valstu tas attiecas tikai uz trīsdimensionālu darbu attēliem,[15] kas pastāvīgi izvietoti publiskā vietā, ar "pastāvīgi" parasti apzīmējot "darba dabīgo mūžu".[16][17] Šveicē ir atļauta divdimensionālu darbu kā fresku un grafiti attēlu uzņemšana un izplatīšana, bet šos attēlus nedrīkst izmantot tam pašam mērķim kā oriģinālus.[16]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm». Skatīts: 2016. gada 19. jūlijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Seiler, D.: Gebäudefotografie in der EU — Neues vom Hundertwasserhaus Arhivēts 2016. gada 4. jūnijā, Wayback Machine vietnē., in Photopresse 1/2 (2006), p. 16. URL last accessed 2007-09-20.
- ↑ N.N.: Panoramafreiheit Arhivēts 2015. gada 18. aprīlī, Wayback Machine vietnē.. URl last accessed 2007-09-20. See also Article 5(3)(h) of 2001/29/EC.
- ↑ Seiler, D.: Fotografieren von und in Gebäuden Arhivēts 2007. gada 30. septembrī, Wayback Machine vietnē., in visuell 5/2001, p. 50. See also § 59 UrhG (Germany). URLs last accessed 2007-09-20.
- ↑ Lydiate, H.: Advertising and marketing art: Copyright confusion Arhivēts 2011. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē.. See also section 62 of the Copyright, Designs and Patents Act 1988. URLs last accessed 2007-09-20.
- ↑ Koetz, D.: Erlaubnis zum Ablichten von Sehenswürdigkeiten, in Photographie 10/2002. URL last accessed 2007-09-20.
- ↑ 7,0 7,1 Spinelli, L. Wikipedia cede al diritto d'autore, Punto Informatico. URL last accessed 2008-08-21
- ↑ Salvör Gissurardóttir Bannað að birta mynd af Hallgrímskirkju, bloga ieraksts. URL apskatīta 2014-03-20
- ↑ F. Grillini. «Diritto di panorama». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-10-25. Skatīts: 2008-08-21. Parliamentary interrogation.
- ↑ Scorza, G., Spinelli, L., Dare un senso al degrado Arhivēts 2009. gada 8. jūlijā, Wayback Machine vietnē.. URL last accessed 2008-08-21
- ↑ Legge 22 aprile 1941 n. 633. URL last accessed 2014-07-07
- ↑ Decreto Legislativo 22 gennaio 2004, n. 42. URL last accessed 2008-08-21
- ↑ «Article L.112-2 du Code de la propriété intellectuelle» (franču). Legifrance.gouv.fr. 1992-07-01. Skatīts: 2012-07-20.
- ↑ Autortiesību likums
- ↑ See e.g. Lydiate.
- ↑ 16,0 16,1 Rehbinder, M.: Schweizerisches Urheberrecht 3rd ed., p. 158, Stämpfli Verlag, Berne, 2000. ISBN 3-7272-0923-2. See also § 27 URG (Switzerland). URL last accessed 2007-09-20.
- ↑ Dix, B.: Christo und der verhüllte Reichstag Arhivēts 2012. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē., February 21, 2002. URL last accessed 2007-09-20.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|