Hipokrata zvērests

12. gadsimtā tapis Hipokrata zvēresta teksts krusta formā.

Hipokrata zvērests, arī Hipokratiskais zvērests (grieķu: Ἱπποκράτειος ὅρκος), ir svinīgos apstākļos izteikta ārsta apņemšanās savā darbā ievērot ētikas normas. Tradicionāli šo solījumu saista ar Hipokrata (ap 460.–ap 370. gadu p.m.ē.) izveidoto ārstniecības skolu Senajā Grieķijā, kaut gan ir izteikts pieņēmums, ka šis zvērests ir senāks un tapis jau Pitagora (ap 580./572.–ap 500./490. gadu p.m.ē.) laikā. Mūsdienās Hipokrata zvēresta teksts ir sastopams dažādās variācijās, un to nodod jaunie ārsti pēc universitātes beigšanas un ārsta diploma saņemšanas.

Klasiskais teksts

Piemineklis Hipokrātam pie Nacionālā psihiskās veselības centra ēkas Tvaika ielā 2 Rīgā (Igors Vasiļjevs, 1989).

Senais Hipokrata zvērests paredzēja medicīnas zināšanas nodot tikai ļoti šauram lokam, galvenokārt ģimenei.

"Zvēru pie Apollona-dziedinātāja, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas, un pie visiem dieviem un dievietēm, piesaucot tos par lieciniekiem, ka pildīšu šo zvērestu un rakstisko vienošanos atbilstoši savām spējām un saprašanai: izturēšos pret to, kurš man iemācīja šo prasmi, tāpat kā pret saviem vecākiem, dalīšos ar viņu iztikā un, ja viņš būs nonācis trūkumā, došu viņam daļu no tā, kas man pieder; izturēšos pret viņa pēcnācējiem kā pret saviem brāļiem un mācīšu viņiem šo prasmi, ja viņi gribēs to apgūt, bez atlīdzības un rakstiskas vienošanās; nodošu priekšrakstus, mutiskas pamācības un visas pārējās zinības saviem un sava skolotāja dēliem, kā arī mācekļiem, kurus saskaņā ar ārstēšanas mākslas likumu saista rakstiska vienošanās un zvērests, taču citam nevienam.

Atbilstoši savām spējām un saprašanai nozīmēšu slimniekiem tādu ārstniecisko uzturu un dzīves veidu, kas nāks viņiem par labu, un nepieļaušu, ka ar to viņiem tiek nodarīts kaitējums un pārestība.

Nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs, un neizteikšu šādu ierosinājumu. Tāpat es nedošu nevienai sievietei augļa nomirdināšanas līdzekli. Es neatkāpšos no šķīstības un svētbijības nedz savā dzīvē, nedz veicot sava amata pienākumus. Negriezīšu slimniekus, kas cieš no akmeņiem, bet atstāšu šo darbu tiem, kas ar to nodarbojas.

Lai kurā mājā es ieietu, es tajā ieiešu, lai palīdzētu slimniekiem, izvairoties nodarīt jebkādu tīšu pārestību un kaitniecību, it sevišķi atturoties no baudkāres apmierināšanas ar sievietēm un vīriešiem, kā brīviem, tā vergiem.

Ja ārstēšanas laikā vai arī tad, kad neveicu ārsta pienākumus, es redzēšu vai dzirdēšu par cilvēku dzīvi ko tādu, ko nekad nedrīkst izpaust ārpus mājas sienām, es klusēšu, uzskatīdams, ka par to runāt neklājas.

Ja es pildu un nepārkāpju šo zvērestu, lai man ļauts gūt panākumus gan dzīvē, gan amata mākslā un iemantot mūžīgu cieņu visu cilvēku vidū. Bet, ja es to laužu vai nepatiesi zvēru, — lai notiek pretējais."

Modernās versijas

Agrākie Latvijas Republikas Ministru kabineta Ārstniecības noteikumi paredzēja, ka "Nepieciešams nosacījums ārstniecības personas reģistrācijai Labklājības ministrijas reģistros ir zvēresta nodošana Latvijā akreditētā medicīnas augstskolā vai medicīnas ētikas kodeksa parakstīšana Centrālās medicīnas ētikas komitejas sēdē." Pašreizējā Ārstniecības likumā šāda prasība par zvēresta nodošanu nav iekļauta, tomēr gan Latvijas Universitātes, gan Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas studiju programmu beidzēji pirms ārsta diploma saņemšanas svinīgi nodod zvērestu, kas katrai universitātei ietērpts citos vārdos. Hipokrata zvērestu angļu valodā nodod arī Latvijas universitātēs studējošie ārvalstu medicīnas studenti.

Latvijas Universitātes versija

"Es (vārds, uzvārds), saņemot ārsta diplomu, Latvijas tautai svinīgi solu un ar parakstu apliecinu, ka visu savu dzīvi pēc labākās sirdsapziņas nesavtīgi un uzticīgi kalpošu slimajam cilvēkam un tautas veselībai, sekmēšu sabiedrības un vides atveseļošanu.

Solos saglabāt dziļu cieņu pret ikvienu cilvēku, cilvēci, dzīvību un cilvēcību. Manu tiešo ārsta darbību neiespaidos politiski, nacionāli, reliģiski un sociāli motīvi.

Solos nenodarīt ļaunumu cietējiem, stingri ievērot medicīnas ētikas principus un glabāt ārsta noslēpumu.

Solos nemitīgi pilnveidot savas zināšanas un prasmi, sekmēt praktiskās un zinātniskās medicīnas izaugsmi.

Apsolu cienīt savus kolēģus un lūgt viņu palīdzību, ja tas nepieciešams slimniekam. Tāpat solos, ievērojot savas kompetences robežas, palīdzēt kolēģiem, kuriem mans padoms varētu būt noderīgs.

Apzinos atbildību, kas man uzticēta ne tikai valsts un likuma, bet arī tautas un nākamo paaudžu priekšā."

Rīgas Stradiņa universitātes versija

"Es (vārds, uzvārds), stādamies ārsta amatā, savai tautai un saviem skolotājiem svinīgi solu un ar parakstu apliecinu, ka visas iegūtās zināšanas un prasmi godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas veltīšu tautas veselības aprūpei, cilvēku sāpju un ciešanu mazināšanai. Manu slimnieku veselības saglabāšana un atjaunošana būs manas rīcības augstākais likums.

Solos ar vislielāko rūpību un bez izvairīšanās jebkurā laikā ikvienam cilvēkam sniegt palīdzību neatkarīgi no viņa reliģijas, tautības, rases, politiskās pārliecības vai sociālā stāvokļa, kā arī, stingri ievērojot ētikas principus, glabāt ārsta noslēpumu. Pret katra cilvēka dzīvību izturēšos ar bijību. Pat tad, ja man draudēs briesmas, es pielietošu savu ārsta mākslu, nenonākot pretrunā ar cilvēcības likumiem.

Solos nemitīgi pilnveidot savas zināšanas un prasmi, sekmēt medicīnas izaugsmi, cienīt savus kolēģus un lūgt viņiem palīdzību, kā arī palīdzēt viņiem ar padomu, ja tas nepieciešams slimniekam.

Apzinos un uzņemos atbildību, kura man uzticēta ne tikai valsts un likuma, bet visas sabiedrības un nākamo paaudžu priekšā."

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hipokrata zvērests.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)