Hipotēze

Hipotēze (grieķu: ὑπόθεσις — 'pamats, pieņēmums') ir pieņēmums, kurā uz vairāku faktu pamata secināta kāda objekta, sakarības vai parādības cēloņa esamība, turklāt šis secinājums nav uzskatāms par neapstrīdamu. Par hipotētisku dēvē arī attiecīgo slēdzienu. Nepieciešamība pēc hipotēzes zinātnē rodas tad, kad nav noskaidrots sakars parādību starpā, to cēlonis, kaut arī ir zināms pietiekams daudzums iepriekšējo un līdztekus parādību, kad pēc dažiem pašreizējiem raksturojumiem ir jāatjauno pagātnes aina vai arī uz pagātnes un tagadnes faktu pamata jāizdara secinājums par parādības attīstību nākotnē.

Hipotēzes izvirzīšana uz noteiktu faktu pamata ir tikai pirmais solis. Pati hipotēze tās varbūtīgā rakstura dēļ ir jāpārbauda un jāpierāda. Kad hipotēze ir pārbaudīta, tā kļūst par zinātnisku teoriju, vai arī tiek pārveidota vai atmesta, ja pārbaude dod negatīvu rezultātu.

Hipotēzi izvirzot un pārbaudot, jāievēro virkne pamatnoteikumu:

• hipotēzei jāsaskan vai vismaz jābūt savienojamai ar visiem faktiem, kurus tā izmanto;
• no vairākām pretrunīgām hipotēzēm, kas izvirzītas noteiktas faktu virknes izskaidrošanai, priekšroka jādod tai hipotēzei, kura vienveidīgi izskaidro vislielāko faktu apjomu (lai izskaidrotu atsevišķus šīs sērijas faktus, var izvirzīt t.s. darba hipotēzi);
• lai izskaidrotu savstarpēji saistītu faktu virkni, jāizvirza pēc iespējas mazāk dažādu hipotēžu un to sakaram jābūt pēc iespējas ciešākam;
• izvirzot hipotēzi, jāņem vērā tās secinājumu varbūtīgais raksturs;
• hipotēzes, kuras ir pretrunā viena otrai, nevar būt reizē patiesas, izņemot gadījumus, kad tās skaidro viena un tā paša objekta dažādas puses vai sakarus.