Izpratne

Vikipēdijas lapa

Izpratne ir cilvēku garīgās darbības specifiska forma, kurā zināšanas savijas ar emocionālo pieredzi un pārliecību; saprašanas procesa gala rezultāts. Izpratne vērsta uz nozīmes, jēgas apguvi. Zinātnē par kultūru izpratne attiecina galvenokārt uz izteikumu valodisko saturu, bet jēgu - uz cilvēcisko darbību, rīcību, mērķi. Tādējādi izpratne attiecas gan uz valodas, runas, teksta apguvi un saprašanu, gan arī uz cilvēku darbības un rīcības saprašanu. Vārdu nozīmes un darbības jēgas izpratne ir ļoti būtiska starppersoniskajās attiecībās, saskarsmē, komunikācijā. Cita cilvēku darbības ieceru un mērķu izpratne ir pamats efektīvai cilvēku kopdarbībai. Izpratne atšķiras no izziņas ar to, ka tajā noteicošais ir atsevišķais individuālais, neatkārtojamais izpausmes moments, konkrētā situācija, konteksts. Būtisks izpratnes nosacījums ir atkārtošanās: nevar izprast konkrētu cilvēku mākslas darbu vienreiz un uz visiem laikiem. Ik reizi, kad no jauna tiekamies ar vienu un to pašu cilvēku, saskaramies ar mākslas darbu, darbības, rīcības stereotipu, ir cita situācija, cits laiks un apstākļi, tāpēc katrreiz to nepieciešams izprast no jauna. Izpratne ir laiciska, vēsturiska, sociāli nosacīta, tā nemitīgi jāpilnveido, izpratnes pilnveidošana ir būtisks nosacījums labvēlīgai garīgai situācijai ģimenē. [1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ģimenes enciklopēdija 1.sējums, Valda Ritenberga, 54. lpp., ISBN 5899600012