Kantabrijas kari

Romiešu kampaņas pret kantabriem un astūriem:
  26. g.pr.Kr. kampaņa

  25. g.pr.Kr. kampaņa

  D.J.Bruta kampaņa

  Augusta Oktaviāna ierašanās

Kantabrijas kari (29—19 gadi pr.Kr.) bija karadarbība, kas risinājās mūsdienu Spānijas Kantabrijas, Astūrijas un Leonas provincēs, ar ko romieši pabeidza Ibērijas pussalas iekarošanu. Romiešu pretinieki šajos karos bija vietējās astūru un kantabru ciltis.

Priekšvēsture

Kantabri pirmo reizi vēsturiskajos avotos parādījās sakarā ar senākiem kariem Pireneju pussalā, kad tie tirgojās ar vienu vai otru karā iesaistīto pusi. Tādējādi romieši varēja jau iepriekš iepazīties ar Spānijas ziemeļu tautu kareivīgo raksturu. Ir liecības, konkrēti, par to, ka kantabri dienēja Hanibāla armijā Otrā Pūniešu kara laikā. Bez to, 151. gadā pr.Kr. kantabri nostājās vakkeju pusē un palīdzēja pārraut Numancijas pilsētas romiešu aplenkumu. Ir arī uzskats, ka kantabri piedalījās Kvinta Sertorija karos pret romiešu centrālo varu. Pēc Jūlija Cēzara liecības kantabri piedalījās Ilerdas kaujā 49. gadā pr.Kr.

Šo konfliktu dēļ ziņas par kantabriem aizgāja līdz Romas impērijai. Kantabriem pat izdevās iegūt vienu romiešu militāro standartu. 26. gadā pr.Kr. Augusts Oktaviāns uzsāka karagājienu pret astūriem un kantabriem. Viņš ar savu armiju nostiprinājās Segissamā (mūsdienu Burgosas provincē).

Karaspēks un stratēģija

Kā ziņo Dions Kassijs, kantabru un astūru taktika balstījās uz partizānu kara organizēšanu, lai izvairītos no tiešas konfrontācijas ar romiešu armiju, sakarā ar savu mazskaitlīgo militāro spēku. Savas kalnainās teritorijas laba pazīšana ļāva tiem veikt ātrus un negaidītus triecienus, izmantojot tālas darbības ieročus (loki, lingas, metamie šķēpi), organizējot slēpņus un ātru atkāpšanos, kas radīja lielus zaudējumus romiešu spēkiem un apgādei.

Cik var spriest pēc attēliem uz monētām un stēlām, kantabri labi pārvaldīja vieglos ieročus. Lukāns par to piemin savā dzejā Cantaber exiguis et longis Teutonus armis (kantabrs ar savu īso ieroci, un teitons ar garo). Viņi bija bruņoti ar īsiem zobeniem un dunčiem, nelieliem metamajiem šķēpiem, pīķiem, apaļiem vai ovāliem koka vairogiem, un vilka ādas krūšu bruņas. Viņi izmantoja arī ibēru izcelsmes ieročus, falkātas un bipinnus (divpusēju cirvju paveids), kas raksturīgi Ziemeļspānijas iedzīvotājiem. Īsti nav zināms, vai viņi lietoja lokus un lingas, kaut arī tas ir ļoti iespējams.

Tajā laikā kantabri labi pārvaldīja jāšanu, un vēlāk daļu no viņu kavalērijas taktikas pārņēma romiešu armija. Daļu no šīs taktikas veido "kantabrijas aplis" — pusapaļš veidojums, un "kantabrijas grūdiens" (cantabricus impetus) — masīvs frontāls uzbrukums ienaidnieka spēkiem ar mērķi pārraut tā aizsardzības rindas, ko aprakstīja Flāvijs Arrians.

Kantabru karotāju efektivitāte bija tik liela, ka Augusts sūtīja pret tiem šādus spēkus:

1. Ģermāņu leģionu,
2. Augustu leģionu,
4. Maķedonijas leģionu,
5. Alaudas leģionu (darbojās Astūrijā),
6. Uzvarošo leģionu (darbojās Astūrijā),
9. Spānijas leģionu,
10. Dvīņu leģionu,
20. Uzvarošo Valēriju leģionu.

Kopā ar šiem leģioniem karā piedalījās arī palīgspēki:

Ala II Gallorum,
Cohors II Gallorum,
Ala II Thracum Victrix Civium Romanorum,
Cohors IV Thracum Aequitata,
Ala Parthorum,
Ala Augusta.

Pie Kantabrijas krastiem no Akvitānijas Gallijas tika aizsūtīta arī romiešu flote. Tai bija svarīga loma konfliktā, jo ļāva sauszemes karaspēkam aplenkt kantabrus. Pēc aprēķiniem romieši izmantoja kopumā ap 70000 cilvēku, ieskaitot palīgspēkus. Aprēķini balstās uz to, ka Augusta laikā leģions formāli sastāvēja no 6200 leģionāriem, bet faktiski varēja būt no 5 līdz 8 tūkstošiem karotāju.

Astūrijas karš

Astūri pievienojās kantabriem, aizsargājoties pret romiešiem. 25. gadā pr.Kr. trīs romiešu leģioni apmetās pie Asturas upes (mūsdienās Esla). Kā rakstīja romiešu vēsturnieks Flors savā darbā "Romas vēstures īss apraksts", aizkalnu astūru (Astures Transmontani) karaspēks nokāpa no sniegotajiem kalniem (kas pilnībā ir iespējams Eiropas Pikosas reģionā) un nostiprinājās netālu no Astūras upes, gatavojoties uzbrukt trijām romiešu ziemas nometnēm.

Taču brigencinu cilts (brigaecini, vai piekalnes astūri, Astures Cismontani), kas apdzīvoja Benaventes reģionu (Samora), brīdināja Augustu par viņu nodomiem. Pateicībā par viņu sadarbību Augusts nodeva tiem Brigantas nometni. Bez to viņš iedalīja sabiedrotajiem arī zemes, kas tika iekarotas līdzenumā. Viņa pulkvedis Karizijs uzbruka astūru karaspēkam (kuru domājams komandēja Gauzons), piespiežot tos meklēt patvērumu nocietinātajā Lancijas (Lancia) pilsētā, kura pēc Flora ziņām bija svarīgākais piekalnes astūru nocietinājums.

Kad Lancija tika aplenkta, astūru spēki paslēpās Mons Medullius (daži vēsturnieki attiecina šo vietu uz Las Medulasu, balstoties uz Flora ziņām, kurš norāda uz šo vietu savā Romas vēstures aprakstā). Romiešu spēki ielenca kalnu, izrokot tranšeju ar uzbērumu 15 jūdžu garumā. Kā ziņo Pāvils Orozijs, astūru karotāji izvēlējās veikt pašnāvību, nodurot sevi vai ēdot ogu īves sēklas, nekā padoties.

Gadu pēc ierašanās Augusts bija spiests atgriezties Tarrakonā, domājams savas slimības dēļ. Un tomēr konflikts turpinājās vairāk par 10 gadiem. Šī bija viena no divām kampaņām, kuru vadīja Augusts personīgi (otrā bija karš pret ilīriešiem 35—33 gados pr.Kr.).

Konflikta beigas

Īpašs šajā konfliktā romiešiem bija tas, ka viņi atteicās ņemt gūstekņus. Bez to astūriem bija paradums izvēlēties pašnāvību, nevis gūstu. Viņi nogalināja sevi ar zobeniem, uguni vai īpašu indi, kas bija pagatavota tieši šādam mērķim, dziedot uzvaras himnas.

Galvenā karadarbība beidzās ap 19. gadu pr.Kr., kaut arī atsevišķas sacelšanās izcēlās līdz 16. gadam pr.Kr. Neskatoties uz astūru un kantabru masveida bojāeju, vietējā pretošanās bija tik spēcīga, ka Roma bija spiesta veselus 70 gadus šeit turēt divus leģionus: 10. Dvīņu leģionu un 4. Maķedonijas leģionu.

Pēc Kantabrijas kariem romiešu leģioni pārņēma no uzvarētajiem no diviem krustiem veidotu saules simbolu (laboro) un mēness simbolus. Vēl romieši no kantabriem pārņēma vairākus kara taktikas elementus.

Literatūra

Los Cántabros antes de Roma, 2ª edición: Dr. Eduardo Peralta Labrador, Real Academia de la Historia. (2003)
Las Guerras Cántabras: Angel Ocejo Herrero y vv.aa.
Estelas Cántabras: Símbolos de un pueblo: Juan Carlos Cabria Gutiérrez, editorial Brenes XXI.
Onomástica de Cantabria — Los Nombres de Persona Cántabros: Jesús J. Maroñas.
Roma y la Conquista del Norte Peninsular: Carmen Fernández Ochoa, Historia de Asturias — La Nueva España.
The Conquest of North-West Spain. Legio VII Gemina: Ronald Syme. 1970
Epitome of Roman Wars. XXXIII. Bellum Cantabricum et Asturicum.[1]: Florus

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kantabrijas kari.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)