Pāriet uz saturu

Krabja miglājs

Vikipēdijas lapa
Krabja miglājs

Krabja miglājs (kataloga apzīmējumi M1, NGC 1952) ir viens no visintensīvāk pētītajiem pārnovas miglājiem mūsdienu astronomijā un vienlaikus arī plerions.[1][2] Tas izveidojās masīvas zvaigznes sprādzienā, ko 1054. gadā dokumentēja Austrumāzijas (īpaši ķīniešu) avoti kā ‘vieszvaigzni’; pastāv arī vēlākas japāņu norādes un īsa atsauce islāma pasaules avotos.[3][4][5] Miglāju raksturo sarežģīta pavedienveida struktūra, intensīvs starojums visā elektromagnētiskajā spektrā (no radioviļņiem līdz gamma stariem) un ļoti dinamiska iekšējā vide. Krabja miglājs atrodas Piena Ceļa galaktikā Vērša zvaigznājā, aptuveni 6500 gaismas gadu attālumā no Zemes. Astronomiskā mērogā tas ir salīdzinoši jauns objekts un turpina izplesties. Sprādzienā izmestā viela turpina izplesties; pavedienu (filamentu) izplešanās ātrumi ir sasniedz līdz ~1500 km/s (dažādām struktūrām atšķirīgi).[6] Miglāja izmērs šķērsām ir aptuveni 10–11 gaismas gadi (atkarībā no definīcijas un viļņu garuma; ārējie vājie izplūdumi var būt plašāki).[3][6] Centrā atrodas Krabja pulsārs — ātri rotējoša neitronu zvaigzne (rotācijas periods ~33 ms),[7] kas ir sprādzienā sabrukušās zvaigznes kodols un galvenais miglāja enerģijas avots.

Astrofizikā Krabja miglājam ir izcila nozīme kā dabiskai laboratorijai augstas enerģijas procesu pētīšanai. Pulsāra starojums un vējš uztur miglāja spožumu un dinamiku, ļaujot detalizēti pētīt relativistisku daļiņu paātrināšanu, magnētisko lauku struktūru un starojuma mehānismus (tostarp sinhrotrono starojumu,[8] kas rodas relativistisku elektronu kustībā pulsāra magnētiskajā laukā). Krabja pulsāra atklāšana 20. gadsimtā sniedza būtiskus pierādījumus neitronu zvaigžņu eksistencei un būtiski veicināja pārnovu, pulsāru un zvaigžņu evolūcijas teoriju attīstību. Praktiskajā novērojumu astronomijā Krabja miglājs ilgstoši tika plaši izmantots kā kalibrācijas etalons, īpaši rentgenstaru un gamma astronomijā, tomēr mūsdienu novērojumi rāda, ka tas nav perfekti stabils; ir konstatēta rentgenstaru plūsmas mainība un arī gamma uzliesmojumi.[9][10][11] Tomēr Krabja miglājs joprojām ir viens no centrālajiem objektiem augstas enerģijas astronomijas un kosmiskā starojuma izpētē.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. J. Jeff Hester (2008). "The Crab Nebula: An Astrophysical Chimera". Annual Review of Astronomy and Astrophysics 46. doi:10.1146/annurev.astro.45.051806.110608.
  2. «Stellar Death Across the Spectrum». heasarc.gsfc.nasa.gov (angļu). Skatīts: 2026. gada 18. janvārī.
  3. 1 2 «Crab Nebula». science.nasa.gov (angļu). Skatīts: 2026. gada 18. janvārī.
  4. Stephenson, F. Richard ; Green, David A. (2003). "Was the supernova of AD 1054 reported in European history?". Journal of Astronomical History and Heritage 6 (1): 46 - 52. Bibcode 2003JAHH....6...46S.
  5. Bryan M. Gaensler, Patrick O. Slane. «The Evolution and Structure of Pulsar Wind Nebulae». people.ira.inaf.it (angļu). Harvard-Smithsonian Center for Astrophysics. Skatīts: 2026. gada 18. janvārī.
  6. 1 2 «Astronomy Picture of the Day». apod.nasa.gov (angļu). Skatīts: 2026. gada 18. janvārī.
  7. Harnden, F. R.; Seward, F. D (1984). "Einstein observations of the Crab nebula pulsar" (en). Astrophysical Journal 283: 279–285. Bibcode 1984ApJ...283..279H. doi:10.1086/162304.
  8. B. J. Burn: A synchrotron model for the continuum spectrum of the Crab Nebula. In: Monthly Notices of the Royal Astronomical Society. Band 165, 1973, S. 421 (angliski)
  9. M. G. F. Kirsch et al. (10 Aug 2005). Crab: the standard X-ray candle with all (modern) X-ray satellites. doi:10.48550/arXiv.astro-ph/0508235.
  10. «The Crab Nebula: standard candle no more?». sci.esa.int (angļu). Skatīts: 2026. gada 18. janvārī.
  11. «NASA’s Fermi Spots ‘Superflares’ in the Crab Nebula». nasa.gov (angļu). Skatīts: 2026. gada 18. janvārī.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]