Kredītu pārvaldība
Šajā rakstā ir pārāk maz vikisaišu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, saliekot tajā saites uz citiem rakstiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Kredītu pārvaldība ir viena no uzņēmējdarbības riska vadības metodēm, ar kuras palīdzību uzņēmumi optimizē savu naudas plūsmu, nosaka komerckredīta piešķiršanas politiku un vada debitoru parādus. Kredītu vadība ietver sevī divas galvenās funkcijas — efektīvu uzņēmējdarbības riska vadību un naudas plūsmas vadību, kā arī uzņēmējdarbības riska noteikšanu, tā uzraudzību un kontroli.[1][2]
Komerckredīts un uzņēmumu kredītpolitika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Komerckredīts jeb preču kredīts ietver sevī preču un pakalpojumu tirdzniecību ar atliktā maksājuma palīdzību.[3] Tas ir īpaši būtisks mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanas avots, jo parasti divkāršā apjomā pārsniedz attiecīgajam uzņēmumam piešķirtā finanšu kredīta apjomu.[4] Tas ir tipisks uzņēmējdarbības riska veids, kuru ir vēlams novest līdz minimumam. Tādēļ uzņēmumā ir nepieciešams īstenot pasākumus, kuri palīdzētu maksimāli izvairīties no šī riska veida. Šādu pasākumu kopums veido uzņēmuma kredītpolitiku. Uzņēmumiem, kuri ir iesaistīti starpfirmu attiecībās, vajadzētu pieņemt lēmumu par analītisku pieeju komerckredīta piedāvājumā (kredīta termiņi un kredīta limiti), par tādu pieeju, kas balstās uz individuālām attiecībām ar klientu.[5]
Kredītpolitika ir uzņēmuma stratēģija, kas nosaka tirdzniecības uz kredīta apjomu, komerckredīta standartus, kredīta nosacījumus, kā arī kavēto maksājumu iekasēšanu.[6] Tā nosaka, kādā veidā uzņēmums cenšas sasniegt kredītu vadības mērķus:
- samazināt nemaksāšanas skaitu un kreditēšanas izdevumus;
- uzlabot uzņēmuma likviditāti;
- veicināt pārdošanas apjomu pieaugumu.
Kredītpolitikas veidošana un uzturēšana vislielākos sarežģījumus rada tieši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo tas prasa papildus personālu, kā arī izstrādātas un standartizētas kreditēšanas lēmuma pieņemšanas procedūras. Ņemot vērā darbības specifiku, tieši mazie un vidējie uzņēmumi cenšas uz komerckredīta un dažkārt pa debitoru parāda rēķina palielināt pārdošanas apjomus, tādējādi ciešot nevajadzīgus zaudējumus. Turklāt parasti šādi uzņēmumi ir atkarīgi no viena vai vairākiem „lielajiem” klientiem, kas rada lēmumu pieņemšanas procesu daudz sarežģītāku.[7]
Kredītpolitika aptver virkni lēmumu, kuru starpā ir:
- kreditēšanas nosacījumu izstrāde. Kreditēšanas standarts ir nosacījumi, kādiem ir jāpiemīt klientam, lai tam tiktu piešķirts komerckredīts. Kredītēšanas standartu ieviešana būtībā nosaka to klientu loku, ar kuriem uzņēmums vēlas strādāt.
- kavēto maksājumu iekasēšana. Kavēto maksājumu iekasēšanas politika ir pasākumu kopums, kurus kreditors plāno veikt attiecībā uz klientiem, kuri nav laikus apmaksājuši rēķinus. Tā sevī ietver lēmumus, kas saistīti ar iekasēšanas metožu izvēli un kombināciju (vēstules, pārrunas, tikšanās, juridiskas darbības u.c.). Labi definēta kavēto maksājumu iekasēšanas politika sevī iekļaus skaidri noteiktas kavēto maksājumu iekasēšanas secības vadlīnijas.[8]
- naudas līdzekļu apjoms, kurš nepieciešams kredītpolitikas realizācijai un kavēto maksājumu iekasēšanai.
Veidojot uzņēmuma kredītpolitiku, jāpievērš uzmanība tam, ka liberālāki kreditēšanas nosacījumu ir saistīti ar paaugstinātu maksājumu kavēšanas risku un otrādāk.
Kredītpolitikas veidi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kredītpolitiku var formulēt vairākos veidos:
Konservatīvi, nosakot samērā īsus atliktā maksājuma termiņus un piešķirot komerckredītu tikai sadarbības partneriem ar augstu kredītreitingu. Pie šāda kredītpolitikas tipa var tikt negatīvi iespaidors uzņēmuma apgrozījuma apjoma pieaugums un stabilu komerciālo saišu izveidošana.
Mēreni, nosakot vidējus atliktā maksājuma termiņus un definējot dažādus nosacījumus dažādām klientu grupām.
Liberāli, piešķirot samērā ilgu atliktā maksājuma termiņu un piesķirot komerckredītu plašākam klientu lokam, iesaistot uzņēmumus ar ļoti zemu kredītspēju. Pie šāda kredītpolitikas tipa var rasties pārlieku liela finanšu līdzekļu ieguldīšana ne pamatdarbībā, var tikt samazināta uzņēmuma likviditāte, kā arī rasties papildus izmaksas debitoru parādu iekasēšanā, kā rezultātā var tikt samazinātā apgrozāmā kapitāla rentabilitāte.[9]
Kavēto maksājumu iekasēšanas politikas noteikšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kavēto maksājumu iekasēšanas politika ir pasākumu kopums, kurus kreditors plāno veikt attiecībā uz klientiem, kuri nav laikus apmaksājuši rēķinus.[10] Tā sevī ietver lēmumus, kas saistīti ar iekasēšanas metožu izvēli un kombināciju (vēstules, pārrunas, tikšanās, juridiskas darbības u.c.). Labi definēta kavēto maksājumu iekasēšanas politika sevī iekļaus skaidri noteiktas kavēto maksājumu iekasēšanas secības vadlīnijas. Kopumā kavēto maksājumu rašanos ietekmē trīs faktori: konkurence un līgumu nosacījumi, uzņēmuma un klientu darījumu vadība, kā arī ārējā un finanšu vide.
Kavēto maksājumu iekasēšanu var veikt trijos līmeņos: iekšējais inkasso, ārējais inkasso un tiesvedība.
Kopumā kredītu vadības teorija neparedz uzņēmumu iekšējo inkaso ilgāk kā sešas nedēļas sākot no rēķina apmaksas termiņa. Tas ir skaidrojams ar to, ka debitoru parādu kvalitāte ir viens no uzņēmuma likviditāti ietekmējošiem faktoriem. Debitoru parādiem ir jāpārvēršas naudas līdzekļos pēc iespējas īsākos termiņos. Tas autoraprāt ir skaidrojams ar to, ka, jo ilgāk parāds netiks iekasēts, jo lielāka varbūtība, ka debitors pārtrauks saimniecisko darbību vai kļūs maksātnespējīgs.
Maksājumu kavējumi komercdarījumos Eiropas Savienībā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai gan Eiropas Savienībā kavēto maksājumu problēma tiek risināta jau kopš 1995.gada, maksājumu kavējumi vēl aizvien ir būtiska problēma. Jau Eiropas Komisijas pieņemtais Eiropas Savienības Vienotais tirgus rīcības plāns , kurš tika apspriests Amsterdamā Eiropas Padomē 1997.gada jūnijā, noteica cīņu ar kavētajiem maksājumiem par galveno prioritāti Vienotā tirgus mērķu sasniegšanai pirms Monetārās savienības 3.posma sākšanās, ar priekšlikuma direktīvai cīņā ar kavētajiem maksājumiem iesniegšanu apstiprināšanai. Kavēto maksājumu problēma tika atzīta par vienu no Eiropas Savienības Vienotā tirgus sekmīgas funkcionēšanas traucējošiem apstākļiem.[11]
2000.gada 29.jūnijā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 29.06.2000. ES direktīva 2000/35/EC par maksājumu kavējumu apkarošanu komercdarījumos. Direktīvā tika noteikti šādi galvenie komerckredīta aizsardzības pasākumi:
- noteikts galējais termiņš maksājumu termiņam 30 dienas.
- kreditoriem ir noteiktas tiesības 30 dienas pēc rēķina izrakstīšanas brīža iekasēt kavējuma naudu, ja vien cits maksājuma periods nav noteikts līgumā. Procentu likme ir Eiropas Centrālās Bankas procentu likme, kas ir pielietota visbiežākajai refinansēšanas operācijai pirms pirmās pusgada kalendārās dienas („atsauces likme”) plus ne vairāk kā 7% („rezerve”), ja vien līgumā nav noteikts savādāk. Dalībvalstij, kas nepiedalās trešajā ekonomiskās un monetārās savienības līmenī, atsauces likmei ir jābūt ekvivalentai ar likmi, ko noteikusi tās nacionālā banka. Abos gadījumos atsauces likme spēkā apskatāmā pusgada pirmajā kalendārajā dienā ir spēkā nākamos sešus mēnešus. Dalībvalstīm jānodrošina, ka kavējuma procenti ir jāmaksā sākot ar dienu, kas seko maksājuma datumam vai perioda beigām par summu, kas noteikta līgumā. Ja maksājuma datums vai periods līgumā nav noteikts, procenti jāsāk maksāt automātiski, bez nepieciešamības atgādināt, 30 dienas pēc datuma, kad debitors saņēmis faktūru vai ekvivalentu maksājuma prasību vai ja datums, kad debitors saņem faktūru, nav skaidrs, 30 dienas pēc preču vai pakalpojumu saņemšanas.
- Kreditors ir tiesīgs prasīt saprātīgu kompensāciju no debitora par visām saistītajām atgūšanas izmaksām, kas radušās maksājuma kavējuma dēļ, izņemot gadījumus, ja debitors nav vainojams pie maksājuma kavēšanas.
- Direktīva uzliek Dalībvalstīm par pienākumu nodrošināt, ka lieta tiesā tiks izskatīta 90 kalendāri dienu laikā. Dalībvalstīm jānodrošina, ka tiesību realizācijai ir jānotiek, neatkarīgi no parāda apjoma, parasti 90 kalendāro dienu laikā no kreditora darbības vai pieteikuma tiesā vai citā kompetentā varas iestādē, ja parāds vai procedūras detaļas netiek apstrīdētas. Attiecīgajai nacionālajai likumdošanai, nolikumiem un administratīvajiem noteiktumiem ir jānodrošina vieni un tie paši noteikumi visiem kreditoriem, kas dibināti Eiropas Kopienā.
- Dalībvalstīm jānodrošina vietējā likumdošanā, ka pārdevējs patur tiesības uz preci, līdz tā ir pilnībā apmaksāta, ja par tiesību saglabāšanu pircējs un pārdevējs ir skaidri vienojušies pirms preces piegādes. Direktīva de facto stājās spēkā 2002.gada 8.augustā, kas bija termiņš, līdz kuram direktīva bija jāievieš. Līdz ar to, viens no Direktīvas pamatmērķiem ir pasargāt mazos un vidējos uzņēmumus no kavēto maksājumu graujošās ietekmes uz to tekošo likviditāti, kā arī ar normatīvo aktu palīdzību palīdzēt tiem iegūt labvēlīgākus līguma nosacījumus, lai tiem konkurences cīņā būtu saprātīgs arguments soda naudu izstādīšanai.
Kavētie maksājumi komercdarījumos Eiropā ir kļuvuši par ļoti svarīgu uzņēmējdarbības attīstības traucēkli. Eiropas Savienības valstīs vidējie maksājumu periodi vēl aizvien ir atšķirīgi. Darījumos ar privātuzņēmumiem lielākie kopējie maksājumu ilgumi 2008.gadā bija Kiprā (95.8 dienas) un Portugālē (80.1 diena), savukārt īsākie bija Somijā (27 dienas) un Zviedrijā (34 dienas). Ārkārtīgi lielas atšķirības maksājumu periodos ir vērojamas darījumos ar publiskā sektora institūcijām — garākais maksājuma laiks 2008.gadā bija Spānijā (144 dienas), savukārt īsākais — Čehijā (33 dienas).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Kredītu vadība Latvijas uzņēmumos, Creditreform Latvija pētījums, Rīga 2001.g.maijs, 4.lpp.
- ↑ Barry, Michael A., ed., Credit Management: The Key to Profitable Trading. —Chichester: Wileym 1997., p.15
- ↑ Ван Хорнб Джеймс, К., Вахович, мл., Джон, М. Основы финансового менеджментаб 11-е изданиеб 2001., с. 388.
- ↑ Late Payment and Credit management in the Small Firm Sector: Some Empirical Evidence, Michael J.Peel, Nicholas Wilson and Carole Howorth, International Small Business Journal 2000, 18, 17
- ↑ Credit Insight Supplement — October 2001, Creditmanagement, Journal of the Institute of Credit Management, p.5.
- ↑ Lawrence J. Gitman, Principles of Managerial Finance, Eight Edition, Addison-Wesley, 1997, p.776
- ↑ Lawrence J. Gitman, Principles of Managerial Finance, Eight Edition, Addison-Wesley, 1997, p.779
- ↑ Колпакова г.м.б. Финансы. Денежное обращение. Кредит. — М.; Финансвы и статистика, 2001., с. 311, Charles P.Jones, Introduction to Financial Management, Homewood (IL): Boston (MA): Irwin, 1992, p.277, Дж. К. Ван Хорн, Основы управление финансам.- Москва, Финансвы и статистика, 1999., с. 282
- ↑ Charles P.Jones, Introduction to Financial Management, Homewood (IL): Boston (MA): Irwin, 1992, p.267
- ↑ Колпакова г.м.б. Финансы. Денежное обращение. Кредит. — М.; Финансвы и статистика, 2001., с. 311
- ↑ http://europa.eu.int/scadplus/leg/en/lvb/170002.htm[novecojusi saite], Proposal for a European Parliament and Coundil Directive Combating late payment in commercial transactions (COM(98) 126), Brussels, 1998, p.4
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Creditreform International (starptautiskie kavēto maksājumu pētījumi) [1]
- Creditreform Latvijā (vietējie kavēto maksājumu pētījumi) [2]
- Informācija par kavētajiem maksājumiem Eiropas Savienībā ([3])
|