Ktulhu mīti
Ktulhu mīti ir kopīgais izdomātais visums, kura pirmsākums meklējams amerikāņu šausmu literatūras rakstnieka Hovarda Filipa Lavkrafta darbos. Šo terminu ieviesa Augusts Derlets. Nosaukums "Ktulhu" cēlies no galvenās būtnes Lavkrafta novelē "Ktulhu aicinājums", kas pirmo reizi tika publicēta 1928. gadā.[1]
Ričards Tīrnijs, rakstnieks, kurš arī sarakstījis mītu stāstus, vēlāk izmantoja terminu "Derleta mīts", lai atšķirtu Lavkrafta darbus no vēlākajiem Derleta stāstiem, kuri maina galvenos mītu principus.[2][3] Jo īpaši Lavkrafta šausmu autori bieži izmanto Ktulhu mītu stila un visuma elementus.[4]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmais posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lavkrafta darbu caurvijošā tēma ir cilvēces pilnīga nenozīmība, saskaroties ar kosmiskajām šausmām, kas šķietami pastāv Visumā. Lavkrafts bieži atsaucās uz "Dižajiem senajiem" — varenu dievību panteonu no kosmosa, kas reiz valdīja pār Zemi, bet patlaban ir ieslīguši nāves miegā.[4] Lai gan šīs zvērīgās dievības tika iekļautas gandrīz visos Lavkrafta publicētajos darbos (viņa otrais stāsts "Dagons", kas publicēts 1919. gadā, tiek uzskatīts par Ktulhu mītu visuma sākumu), pirmais stāsts, kas patiešām paplašināja Dižo Seno panteonu un tā tēmas ir "Ktulhu aicinājums", kas tika publicēts 1928. gadā.
Lavkrafts atšķirās no citiem tā laika rakstniekiem ar to, ka viņa galvenie varoņi, sastopoties ar parādībām ārpus to uztvertās īstenības, sāka zaudēt veselo saprātu. Viņš uzsvēra lietas būtību, stāsta ievadteikumā norādot, ka "visžēlīgākā lieta pasaulē, manuprāt, ir cilvēka prāta nespēja korelēt visu tā saturu."[5]
Otrais posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daži pētnieki izdala arī otro Ktulhu mītu posmu un apzīmē otrā posma sākumu ar Augusta Derleta darbiem. Galvenā atšķirība starp Lavkraftu un Derletu ir Derleta cerības izmantošana un idejas attīstība, ka Ktulhu mīti būtībā atspoguļoja cīņu starp labo un ļauno.[6] Derletam tiek piedēvēts "Dižo seno" radīšana.
Izdomātie kulti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ktulhu mītos parādās vairāki izdomāti kulti. Daudzi no šiem kultiem kalpo ārējam dievam Ņjarlahotepam, rāpojošajam haosam, kas parādās neskaitāmos veidos. Citi kulti ir veltīti Dižajiem senajiem, spēcīgu citplanētiešu būtņu grupai, kas pašlaik atrodas ieslodzījumā vai nāvei līdzīgā miegā. Šie izdomātie kulti dažos veidos ir sākuši savu dzīvi ārpus Lavkrafta darbu lappusēm. Pēc autora Džona Engla teiktā, "Ļoti reālā ezotērisko maģisko un okulto prakšu pasaule savā kanonā ir pieņēmusi Lavkraftu un viņa darbus, kas ir informējuši par rituālajām praksēm vai pat veidojuši noteiktu sazvērestību un maģisko aprindu pamatu".[7]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ H.P. Lovecraft. Tales (2nd izd.). New York : Library of America, 2005. ISBN 1931082723. OCLC 56068806.
- ↑ https://www.worldcat.org/title/14210534?oclcNum=14210534. Tukšs vai neesošs
|title= - ↑ Darrell Schweitzer. Discovering H. P. Lovecraft (revised izd.). Holicong, PA : Wildside Press, 2001. 52. lpp. ISBN 978-1587154713.
- ↑ 4,0 4,1 Daniel Harms. The Encyclopedia Cthulhiana (2nd izd.). Oakland, CA : Chaosium, Inc., 1998. ISBN 978-1568821191.
- ↑ H.P. Lovecraft. The Call of Cuthulhu. Lanham, MD : Start Publishing LLC, 2014. ISBN 978-1609772697.
- ↑ H.P. Lovecraft, Robert Bloch. The Best of H. P. Lovecraft: Bloodcurdling Tales of Horror and the Macabre (1st izd.). New York : Ballantine Publishing Group, 1987. ISBN 0345350804.
- ↑ Engle, John (October 15, 2014). "Cults of Lovecraft: The Impact of H.P. Lovecraft's Fiction on Contemporary Occult Practices". Mythlore 33 (125): 85–98.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Lavkrafta arhīvs
- Shēma par Lavkrafta "Ktulhu aicinājums" un Ktulhu mītiem. Arhivēts 2023. gada 29. martā, Wayback Machine vietnē.