Līklocis

Vikipēdijas lapa

Līklocis ir viena no senākajām grafiskajām zīmēm un ir viens no Māras simboliem. Tas ir viens no ģeometriskā raksta pamatelementiem, lietots jau paleolītā. Līdz ar krusta motīviem tas sastopams uz senākajiem priekšmetiem ar rotātu virsmu- kaula un raga rīkiem arī Latvijā. Lauztais līklocis bieži izmantots vidējā neolīta ķemmes bedrīšu un porainās keramikas rotājumos. Sākoties metāla apstrādei, ornamentētu priekšmetu skaits samazinās. Keramikā centrālo vietu ieņem māla trauki ar virsmas švīkājumu. Maz līkloča lietots arī agrajā dzelzs laikmetā, kad centrālo vietu ieņem saules un mēness motīvi, toties vēlākos gadsimtos tā loma atkal pieaug. Tautas keramikas rotājumos tas saglabājas nemainīgā veidā no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Līklocis galvenokārt tiek izmantots kuplāku rakstu kopu pamatos. Ievērojot dažādu tehniku noteiktās īpašības, plūdenais līklocis nereti pārtop lauztajā līklocī, tā saucamajā zigzagā. Kā patstāvīgs raksts, tas bieži tiek izmantots adījumos, jostās. Vēl viens rakstu kārtojumu veids ir līklocis ar nošķeltām galotnēm, ko varētu saukt arī par pārtraukto līkloci. Rakstu kompozīcijās izmantots arī līkloča kuplinājums-dubultais līklocis. Bieži līklocis parādās kā galvenais raksts. Lauztajā līklocī var saskatīt jumtiņus, kas savirknēti miju rindā ar smaili uz augšu un lejā. Īpatnēji veidojās kokgriezumos izmantotais lauztais līklocis, tam no abām pusēm iegriežot iedziļinātus zobiņus jeb jumtiņus. Krustotie lauztie līkloči savukārt veido stūraino saulīšu rindu, kas plaši izmantota jostu rakstos un izšuvumos. Tautas mākslā izplatītais: ar augu rotājumu motīviem, pie līkloča tiek pievienoti dažādi zariņi, ziediņi, lapiņas. Rodas augu vijas, kas visvairāk izplatītas adījumos un izšuvumos.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]