La belle ferronnière

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
La belle ferronnière
Leonardo da Vinci (attrib)- la Belle Ferroniere.jpg
Mākslinieks Leonardo da Vinči Labot šo Vikidatos
Gads 1490s
Medijs eļļas krāsa, koka panelis Labot šo Vikidatos
Kustība itāļu renesanse Labot šo Vikidatos
Izmēri 63 cm (25 in)[1] × 45 cm (18 in)[1]
Atrašanās vieta itāļu gleznas, 5. telpa
Kolekcija Luvras glezniecības departaments Labot šo Vikidatos
Inventāra nr. INV 778 Labot šo Vikidatos
Identifikatori Joconde ID: 000PE025602

La belle ferronnière ir sievietes portrets, kura radīšanu parasti piedēvē Leonardo da Vinči. Tā glabājas Luvrā. Glezna pazīstama arī ar nosaukumu Nezināmās sievietes portrets. Gleznas nosaukums, kuru pielieto jau kopš 17. gadsimta, norāda, ka sieviete ir dzelzslietu tirgotāja (ferronnier) meita vai sieva, kura bijusi Fransuā I mīļākā, bet precējusies ar kādu Ferronu. Šis stāsts ir romantiska leģenda par atriebību, kur sarūgtinātais vīrs ar nolūku inficē sevi ar sifilisu, ko viņš caur sievu nodod karalim.

Cita Leonardo glezna — "Dāma ar sermuli" — arī zināma ar šādu nosaukumu. To reiz uzskatīja par Cecīlijas Gallerāni, vienas no Lodoviko 'il Moro' Sforca, Milānas hercoga mīļākās portretu.[2] Stāsts un nosaukums tika attiecināts uz "Dāmu ar sermuli", kad tā atradās princeses Čartroriskas kolekcijā un tika sajaukta ar "La Belle Ferronniere", jo arī tajā uz pieres attēlota rotaslieta ar dārgakmeni un smalku ķēdīti, ko sauc par ferronnière.

Autora noteikšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan gleznas "La Belle Ferronniere" modele vēl aizvien ir noslēpums, vēsturiskajā izstādē "Leonardo da Vinči: gleznotājs Milānas galmā" (Londonas Nacionālā galerija, 2011. gada 9. novembris — 2012. gada 5. februāris) portreta aprakstā norādīts, ka, iespējams, tajā attēlota Beatriče d'Este, Ludoviko Sforcas sieva.[3] Tas apstrīd portreta agrāku attiecināšanu uz Ludoviko mīļāko Lukrēciju Krivelli.[4]

Bernards Berensons šo portretu piedēvē Bernardīno de' Konti.[5] Herberts Kuks apgalvoja, ka autors ir Džovanni Antonio Boltrafio, tomēr 1904. gadā viņš savu viedokli mainīja par labu Leonardo.[6]

Kopijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gleznas vēlāka versija, kas gleznota uz audekla, tika piedāvāta[7] Kanzasas pilsētas mākslas institūtam kā oriģināls, bet tika uzskatīta par kopiju, pamatojoties uz mākslas tirgoņa Džozefa Duvīna fotogrāfiju, kurš 1920. gadā atļāva savas piezīmes publicēt laikrakstā New York World. Gleznas īpašniece Andrē Lardū Hāna apsūdzēja Duvīnu par neslavas celšanu, un tiesas process kļuva par ievērojamu sabiedrisku notikumu,[8] kurā bija iesaistīti vairāki ievērojami tā laika mākslas speciālisti,[9] kuri pētīja abas gleznas klātienē Luvrā; lietu galu galā izskatīja Ņujorkā, izvēloties tiesnešus, kas nepārzināja Leonardo devumu vai Džovanni Morelli izstrādātās metodes mākslas darbu analīzē. Tiesa lēma par 60 000 dolāru kompensāciju un tiesas izdevumu segšanu, kas veidoja ievērojamu summu.[10][11] Gleznas īpašnieces vīra Harija Hāna sarakstīto grāmatu The Rape of La Belle (1946) uzskata par klasisku aprakstu, kā sazvērestības teorija pielietota mākslas pasaulē. Pēc vairākām desmitgadēm Omahas glabātuvē 2010. gada 28. janvārī Hānas La Belle tika pārdota Sotheby's izsolē, kā autoru minot "Leonardo sekotāju, visticamāk pirms 1750. gada"; to pārdeva par 1,5 miljoniem dolāru, trīs reizes pārsniedzot Sotheby's pirmspārdošanas novērtējumu. Pircējs bija anonīms amerikāņu kolekcionārs.[12][13]

Gleznas 19. gadsimta kopija ir saglabāta Šamberī mākslas muzejā.[14] Pirms revolūcijas veiktā uzskaite liecina, ka Luvrā esošā glezna ietilpusi Francijas karaliskajā kolekcijā.[15]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Q809825.
  2. Luke Syson and Larry Keith, Leonado Da Vinci: Painter at the Court of Milan, Exhibition Catalogue (National Gallery, London, 2011)
  3. Luke Syson and Larry Keith, Leonado Da Vinci: Painter at the Court of Milan, Exhibition Catalogue, National Gallery (London, 2011)
  4. "Controversial painting 'La Belle Ferronniere', once thought to be a da Vinci, sells for $1.5M" . New York Daily News. Reuters. January 29, 2010.
  5. Berenson, Italian Pictures of the Renaissance: Central Italian and North Italian Schools (1968:48).
  6. Herbert Cook, "Some Notes on the Early Milanese Painters Butinone and Zenale. Part III (Conclusion) – Zenale as a Portrait Painter" The Burlington Magazine for Connoisseurs 5 No. 14 (May 1904:199-2090 p. 201f.
  7. Its earliest secure appearance was its purchase in 1847 by Antoine Vincent, from the collection of the comte de Betz, as from General Louis Tourton. (Brewer).
  8. "The most sensational art trial of the early twentieth century", according to John Brewer, "Art and Science: A Da Vinci Detective Story", Engineering and Science, No. 1/2 (2005); Brewer's The American Leonardo: A Tale of Obsession, Art and Money (New York: Oxford UP, 2009) is the definitive account of the Hahns' unsuccessful marketing of their painting.
  9. Bernard Berenson, Roger Fry, and the directors of the National Gallery, the Rijksmuseum, and others (Brewer).
  10. «Duveen on Da Vinci». Time.com. 1929-02-18. Skatīts: 2013-07-22. (subscription required for full view)
  11. NYT staff. «$500,000 Suit Hangs on da Vinci Fingers: Impressions on Canvas Said to Prove Master Painted Picture Denounced by Duveen». The New York Times, 1921. gada 5. novembris. Skatīts: 2014-02-08.
  12. [1][novecojusi saite]
  13. "Mona Lisa She Is Not, but Coveted Nonetheless"
  14. «"La belle Ferronière d'après Léonard de Vinci"». Culture.gouv.fr. Skatīts: 2013-07-17.
  15. Portrait de femme, dit La Belle Ferronnière, inv. 778

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]