Lamberts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Lamberts (vācu: Lambert von Solre, latīņu: Lambertus), bija otrais Sēlijas (1224 - 1226), vēlāk pirmais Zemgales bīskaps (1226 - 1232).

Darbība bīskapa amatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Lamberta izcelsmi nav drošu ziņu. Zināms, ka viņš bija cēlies no Solrē Eno jeb Henegavas (franču: Hainaut, vācu: Hennegau) grāfistē, kas atrodas mūsdienu Francijas un Beļģijas teritorijā.

Pēc pirmā Sēlijas un Zemgales bīskapa Lipes Bernharda nāves bīskaps Alberts, 1224. vasarā iecēla Lambertu par jauno bīskapu. Lai arī Alberts bija pārkāpis savas tiesības iecelt tikai pirmo bīskapu, pāvests Honorijs III apstiprināja bīskapijas robežas 1224. gada 14. novembrī.

Bīskaps Alberts ar pāvesta legāta Modenas Vilhelma piekrišanu 1226. gada 21. martā no bīskapa Mežotnes sēdekļa atdalīja Sēliju, no kuras Lamberts atsacījās. Sēliju vēlāk pievienoja Rīgas bīskapijai, bet Lambertam kā kompensāciju piešķīra vēl nekristītos Zemgales rietumu novadus, nodibinot Zemgales bīskapiju. Sēlijas ienākumus pagaidām atstāja Lambertam. Kā Sēlijas — Zemgales bīskaps Lamberts faktiski savā bīskapijā nav uzturējies. 1226. gadā pēc 6. janvāra bīskaps Lamberts kopā ar pāvesta legātu Modenas Vilhelmu devās uz Igauniju, bet 1227. gada janvārī piedalījās Sāmsalas iekarošanā.

Pēc bīskapa Alberta nāves pāvesta legāts Alnas Balduīns panāca, ka 1232. janvārī pāvests Gregorijs IX personīgi viņu Lamberta vietā iecēla par Zemgales bīskapu. Pāvests uzskatīja, ka Lamberta amatam nav bijis likumīga pamata un visi Lamberta rīkojumi tika atcelti. Rakstu avotos ziņas par Lambertu atrodamas no 1224. gada līdz 1231. gadam, bet 1234. gadā viņš minēts jau kā miris.

Informācijas avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Bernhards no Lipes
Sēlijas bīskaps
12241226
Pēctecis:
nav
Priekštecis:
nav
Zemgales bīskaps
12261232
Pēctecis:
Alnas Balduīns