Latvijas Satversmes 2. daļas projekts
Latvijas Satversmes 2. daļas projekts paredzēja turpināt 1. daļu (ko pieņēma kā Satversmi) ar pilsoņu tiesību un pienākumu sadaļu. Pantu numerāciju bija paredzēts turpināt no 1. daļas teksta. Satversmes sapulces 1922. gada 5. aprīļa sēdē notika balsojums par 2. daļas apstiprināšanu. 62 deputāti balsoja par, 6 pret un 62 dažādu iemeslu dēļ atturējās, galvenokārt neapmierinātības dēļ ar dažiem specifiskiem punktiem, lai arī nebija pret 2. daļas ideju kā tādu. Satversmes sapulces procedūra paredzēja, ka arī atturēšanos uzskata par pret balsojumu, un 2. daļu nepieņēma.
Satversmes 2. daļas teksts[1][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
87. Visi Latvijas pilsoņi, neskatoties uz dzimumu un ticību, ir vienlīdzīgi likuma priekšā.
88. Kārtas Latvija nepastāv. Muižniecības un citi tituli ir atcelti, un tos no jauna nevar piešķirt.
89. Latvijā ordeņus un citas goda zīmes neizsniedz, un viņas pilsoņiem nav tiesības tos pieņemt no citu valstu valdībām. Šis noteikums neattiecas uz kaujas nopelniem armijā.
90. Persona ir neaizskarama. Personīgo brīvību aprobežot vai ņemt var valsts vara tikai uz tiesas lēmuma pamata, izņemot likumā paredzētos gadījumos. Personām, kurām ņemta vai aprobežota personīgā brīvība, jāpaziņo vēlākais nākamajā dienā, no kādas valsts iestādes un uz kāda pamata brīvības ņemšana notikusi, kā arī jādod minētām personām iespējamību nekavējoši celt pret tādu valsts varas rīcību sūdzības. Nelikumīga brīvības ņemšana vai aprobežošana sodāma.
91. Ierēdņus var saukt pie atbildības par nelikumīgu darbību kārtēja tiesā bez viņu priekšniecības atļaujas.
92. Pilsoņa dzīvoklis ir neaizskarams. Izņēmumi pielaižami tikai uz likuma pamata.
93. Vēstuļu, telegrammu un telefonu sarunu noslēpums ir neaizskarams. Izņēmumi pielaižami likumā paredzētos gadījumos.
94. Pilsoņiem ir tiesība likuma robežās izteikt savu pārliecību vārdos, rakstos, zīmējumos un pārējos izteiksmes veidos. Šo tiesību nevienam nedrīkst liegt vai sašaurināt dienesta un darba attiecībās.
95. Pilsoņiem ir tiesība apmesties un dzīvot kurā katrā valsts apgabalā, kā arī pārvietoties no viena valsts apgabala uz otru un izceļot. Šo tiesību ierobežošana var notikt tikai izņēmuma gadījumos uz sevišķa likuma pamata. Ārpus Latvijas robežām viņas pilsoņi bauda valsts aizstāvniecību. Nevienu Latvijas pilsoni nevar izdot kādas citas valsts vajāšanai vai sodīšanai par politiskiem noziegumiem.
96. Nāves sodi nepastāv.
97. Pilsoņiem ir tiesība, iepriekš pieteicot attiecīgai iestādei, kā slēgtās telpās, tā arī zem klajas debess sasaukt sapulces un mierīgi, bez ieročiem sapulcēties.
98. Pilsoņiem ir tiesība pieteikšanās kārtībā, nolūkos, kuri nerunā pretim sodu likumu noteikumiem, dibināt biedrības un savienības, kā arī viņu apvienības. Juridiskās personas tiesības katra biedrība var iegūt uz likuma pamata.
99. Pilsētu, miestu un lauku sabiedrībām ir pašvaldības tiesības likumā nosacītās robežās.
100. Visiem pilsoņiem ir jāpilda kara klausība, saskaņā ar likumu, kurš karavīriem var aprobežot viņu personīgās tiesības, ciktāl to prasa armijas organizācijas un disciplīna.
101. Valsts aizsargā privātu īpašumu. Privāta īpašuma ekspropriācija notiek tikai valsts vajadzībām likumā noteiktā kārtībā un gadījumos pret atlīdzību.
102. Visiem dzelzs-, ūdens un citiem satiksmes ceļiem ar vispārēju nozīmi jāatrodas valsts īpašumā un pārvaldē. (šo punktu noraidīja 3. lasījumā).
103. Pasta un telegrāfa satiksme ir valsts monopols.
104. Streiks ir likumīgs saimnieciskās cīņas līdzeklis. Streika brīvības ierobežošana var notikt uz sevišķa likuma pamata.
105. Latvijas pilsoņu fiziskais un garīgais darbs un viņu ražojumi atrodas valsts aizsardzībā.
106. Zinātne un māksla ir brīvas. Valsts tās sekmē un dara pieejamas. Mākslas, vēstures un dabas pieminekļi atrodas valsts aizsardzībā.
107. Katram pilsonim ir obligātoriski jāmācās skolu likumos noteiktais laiks. Valsts un pašvaldības iestāžu uzturētās obligātoriskās mācības iestādēs mācība visiem skolēniem bez maksas un trūcīgu vecāku bērniem bez tam brīva arī barība, apģērbs un mācības līdzekļi.
108. Obligātoriskās skolas uztur valsts un pašvaldības iestādes.
109. Visiem pilsoņiem Latvijā pilna apziņas, ticības un kulta brīvība. Valsts aizsargā kulta izteiksmes brīvību, ciktālu šī izteiksme nerunā pretim pastāvošiem likumiem un noteikumiem par sabiedrības mieru un kārtību.
110. Baznīca ir šķirta no valsts. Valsts baznīca Latvijā nepastāv.
111. Visu konfesiju piekritējiem ir tiesība pastāvošo likumu robežās biedroties reliģiskās sadraudzībās. Šīs sadraudzības ir autonomas savā uzbūvē un iekšējā dzīvē. Visas šīs sadraudzības ir publisku tiesību organizācijas un viņām ir juridiskās personas tiesības.
112. Jezuītu ordeņa darbība Latvijā ir aizliegta
113. Amata personām reliģiskas sadraudzībās jābūt Latvijas pilsoņiem. Izņēmumi pielaižami uz sevišķa likuma pamata.
114. Laulība dibinās uz abu dzimumu tiesību vienlīdzības principa, un viņu kā ģimenes pamatu aizsargā valsts.
115. Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižamas valsts, pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums.
116. Mazākuma tautības ir savās nacionāli kulturālās lietās autonomas publiski tiesiskas organizācijas. Kādas mazākuma tautības par tādām uzskatāmas, kādi tām orgāni, kā arī šo orgānu kompetenci un ievēlēšanas kārtību noteic sevišķs likums.
117. Satversmes 60. pantā paredzētā gadījumā ministru kabinetam ir tiesība uz izņēmuma stāvokļa laiku apturēt vai ierobežot satversmes deviņdesmitā, deviņdesmitotrā, deviņdesmittrešā, deviņdesmitceturtā, deviņdesmitpiektā, deviņdesmitsestā, deviņdesmitseptītā un deviņdesmitastotā panta piemērošanu sevišķā likumā paredzētos apmēros.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Latvijas vēsture, 1914-1940. 1972». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 27. novembrī.