Leviatāns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Leviatāns
Левиафан кадр.jpg
Oriģinālais
nosaukums
Левиафан
Režisors Andrejs Zvjagincevs
Producents
Scenārija autors
Galvenajās
lomās
Mūzika Filips Glass
Operators Mihails Kričmans
Studija Нон-Стоп Продакшн
Izdošana
  • 2014. gada 7. novembris
Ilgums 141 minūtes[1]
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Valoda krievu
Budžets 220 miljoni rubļu
Kopējie ienākumi 369 200 US$[2]
IMDb profils
Mākslas portāls / Kino vikiprojekts

"Leviatāns" (krievu: Левиафан) ir 2014. gada Krievijas filma, kas uzņemta drāmas žanrā. Filmas režisors Andrejs Zvjagincevs veidojis savdabīgu Bībeles stāsta interpretāciju mūsdienu Krievijas vidē.[3] Filma tika nominēta Kannu kinofestivāla balvai "Zelta palmas zars", scenārija autori Andrejs Zvjagincevs un Oļegs Ņegins ieguva balvu par labāko scenāriju.[4] Kā labākā filma svešvalodā filma ieguvusi Zelta Globusa balvu, kā arī nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai "Labākā filma svešvalodā" un Britu Kinoakadēmijas balvai.

Filmā galvenās lomas atveido aktieri Aleksejs Serebrjakovs, Jeļena Ļadova, Romans Madjanovs un Vladimirs Vdovičenkovs.

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzmanību! Turpmākajā tekstā var tikt atklātas nozīmīgas detaļas par filmas saturu!

Filmas darbība norisinās mūsdienu Krievijā, mazā pilsētiņā netālu no Barenca jūras. Galvenais varonis Nikolajs (Aleksejs Serebrjakovs) kopā ar sievu Liliju (Jeļena Ļadova) un pusaudzi dēlu Romanu no pirmās laulības dzīvo savā dzimtas īpašumā ārpus pilsētas, pelna iztiku kā automehāniķis savā pieticīgajā darbnīcā. Viņš ar spiests cīnīties pret pilsētas mēra (Romans Madjanovs) patvaļu, kurš, savu biznesa interešu vadīts, nolēmis viņam atņemt īpašumu. Piedāvātā izpirkuma summa ir tik maza, ka par to nav iespējams nopirkt citu īpašumu, uz kurieni pārcelties. Nikolajs jau zaudējis tiesā, bet viņš vēl cer uz pārsūdzību. Viņam palīgā no Maskavas ierodas dienesta draugs Dmitrijs, kurš ir veiksmīgs advokāts. Tomēr tiesa, kas pilda mēra rīkojumus, atstāj spēkā Nikolajam nelabvēlīgo spriedumu. Dmitrijs nodrošinājies ar rezerves variantu, savācis par pilsētas mēru kompromitējošus materiālus, un liek tos lietā, pieprasot pienācīgu kompensāciju Nikolaja labā.

Starp Dmitriju un Nikolaja sievu Liliju rodas simpātijas, viņi viesnīcā pārguļ. Pēc dažām dienām tiek rīkots pikniks kopā ar dažiem draugiem. Kā jau tas pierasts, vīrieši nododas dzeršanai un šaušanas izpriecām. Tomēr šoreiz viss izvēršas ļoti slikti, jo Nikolajs pieķer savu sievu kopā ar draugu Dmitriju. Pēc kautiņa Dmitrijs un Lilija aizbrauc kopā, tomēr drīz Lilija atgriežas pie vīra.

Dmitrijam nākamajā dienā piezvana mērs un aicina aprunāties par kompensāciju. Viņš ievilina Dmitriju savā mašīnā, izved ārpus pilsētas un mēra rokaspuiši Dmitriju smagi piekauj. Draudot ar nošaušanu, mērs piespiež Dmitriju pamest pilsētu.

Nikolajs ar laiku sievai piedod, lai gan sākumā draugu klātbūtnē bija teicis, ka nogalinās Liliju. Nikolaja dēls Romans gan nespēj samierināties ar pamāti. Viņa pārdzīvo notikušo un padēla rupjo attieksmi. Parādīts, kā viņa iziet no mājas, nonāk līdz piekrastei un stāv kraujas malā. Tālākais nav parādīts. Lilija ir pazudusi vairākas dienas, Nikolajs nezina, ko domāt, mokās neziņā, vai Lilija nav aizbraukusi līdzi Dmitrijam uz Maskavu. Pēc dažām dienām piekrastē tiek atrasts Lilijas līķis. Nikolajs ļoti pārdzīvo sievas nāvi, dzer bez apstājas. Pērkot veikalā degvīnu, viņš satiek vietējo mācītāju un uzdod viņam niknus jautājumus par dieva bezspēcību. Mācītājs atbild ar Bībeles teicieniem no Vecās Derības Ījaba grāmatas, runājot līdzībās par Ījaba ciešanām.

Nikolaja draugi, kas pēc kautiņa piknikā dzirdēja Nikolaja dusmās izteiktos draudus, sāk turēt viņu aizdomās par slepkavību. Nikolajs tiek notiesāts uz viņa paša draugu liecību pamata, policijai sagādājot arī "pierādījumus". Mērs ir ļoti apmierināts ar šādu iznākumu. Nikolajs tiek ieslodzīts, tiesa piespriež 15 gadus, un viņa dēls paliek viens. Pēc vairākām dienām pusaudzi uzmeklē tie paši ģimenes draugi, kas liecināja pret Nikolaju, un pieņem viņu savā ģimenē. Nikolaja māja tiek sagrauta, lai atbrīvotu vietu mēra plāniem.

Filmas beigās parādīts dievkalpojums baznīcā, uz kuru ieradies arī pilsētas mērs ar ģimeni. Mērs nekad nav skopojies ar pilsētas naudu baznīcas labā, filmas gaitā viņš bija redzams sarunājamies ar pilsētas svarīgāko garīdznieku, saņemot no tā atbalstu savai darbībai. Nu šis pats garīdznieks dievkalpojumā runā par taisnīgumu un patiesību. Mērs aizkustināts pieliecas pie sava dēla un rāda uz Jēzus Kristus svētbildi: "Tas ir mūsu Kungs, viņš visu redz".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]