Likums par pieminekļu aizsardzību (Latvija)
Likums par pieminekļu aizsardzību bija 1923. gadā Latvijā pieņemts likums par kultūras pieminekļu aizsardzību.
Priekšvēsture un likuma pieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Likumprojektu sāka izstrādāt 1920. gada jūnijā. Tas tika apspriests vairākās Latvijas Satversmes sapulces sēdēs. 1922. gada martā to iesniedza Satversmes sapulces prezidijam, maijā Satversmes sapulce to atdeva atpakaļ pārstrādāšanai. Projekts bija radikāls, jo vērsās pret privātīpašnieku tiesībām uz viņu īpašumā esošajiem kultūras pieminekļiem. Projekta noraidījumam sekoja asas kultūras darbinieku pretenzijas. Pārstrādāto likumu par pieminekļu aizsardzību Saeima pieņēma 1923. gada 15. jūnijā. Šo likumu 1932. gada 29. oktobrī papildināja.
Likuma saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Likums sastāvēja no četrām nodaļām:
- aizsargājamie pieminekļi;
- pieminekļu pārvalde;
- pieminekļu aizsardzība;
- arheoloģiskie izrakumi un atradumi.
Salīdzinot ar 1922. gada likumprojektu, bija pazudusi nodaļa par privātpersonām piederošajiem pieminekļiem.
Likumā tika noteikta aizsargājamo objektu definīcija: "Visi nekustamie un kustamie objekti, kam ir arhitektoniska, etnogrāfiska, mākslinieciska, vēsturiska vērtība", taču netika minēta zinātniskā vērtība. Aizsardzībai tika pakļauti tēlniecības, tēlotājmākslas pieminekļi (darbi), bet ne jaunāki par 50 gadiem. Pēc likuma par pieminekļiem varēja atzīt arī kauju un kapu vietas, kā arī citas vietas, ar kurām saistās vēsturiski notikumi, teikas, kulti, arī atsevišķi vēsturiski objekti, juridiskām personām piederošas kolekcijas — numismātiskās, heraldiskās utt. Pēc likuma pieminekļus bija paredzēts aizsargāt kopā ar apkārtni. Likuma 2. nodaļa noteica pieminekļu pārvaldi — darbības, kas veicamas pieminekļu aizsardzības institūcijai — Pieminekļu valdei.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Valdības vēstnesis Nr. 133 (1923. g. 26. jūnijā; pieejams www.periodika.lv)