Likums par pieminekļu aizsardzību (Latvija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

1923. gada kultūras pieminekļu aizsardzības likums

Priekšvēsture un likuma pieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Likumprojektu sāka izstrādāt 1920. gada jūnijā. Tas tika apspriests vairākās sēdēs. 1922. gada martā to iesniedza Satversmes prezidijam, maijā Satversmes sapulce to atdeva atpakaļ pārstrādāšanai. Projekts bija radikāls, jo vērsās pret privātīpašnieku tiesībām uz viņu īpašumā esošajiem kultūras pieminekļiem. Projekta noraidījumam sekoja asas kultūras darbinieku pretenzijas. Pārstrādāto likumu par pieminekļu aizsardzību Saeima pieņēma 1923. gada 15. jūnijā. Šo likumu 1932. gada 29. oktobrī papildināja.

Likuma saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Likums sastāv no četrām nodaļām -

  1. aizsargājamie pieminekļi;
  2. pieminekļu pārvalde;
  3. pieminekļu aizsardzība;
  4. arheoloģiskie izrakumi un atradumi.

Salīdzinot ar 1922. gada likumprojektu, bija pazudusi nodaļa par privātpersonām piederošajiem pieminekļiem.

Tika noteikta arī aizsargājamo objektu definīcija: Visi nekustamie un kustamie objekti, kam ir arhitektoniska, etnogrāfiska, mākslinieciska, vēsturiska vērtība, taču netiek minēta zinātniska vērtība. Aizsardzībai pakļauti tēlniecības, tēlotājmākslas pieminekļi (darbi), bet ne jaunāki par 50. gadiem. Pēc likuma par pieminekļiem varēja atzīt arī kauju un kapu vietas, kā arī citas vietas, ar kurām saistās vēsturiski notikumi, teikas, kulti, arī atsevišķi vēsturiski objekti, juridiskām personām piederošas kolekcijas - numismātiskās, heraldiskās utt. Pēc likuma pieminekļus bija paredzēts aizsargāt kopā ar apkārtni. 2. nodaļa noteica pieminekļu pārvaldi - darbības, kas veicamas pieminekļu aizsardzības institūcijām, konkrēti - Pieminekļu valdei.

Avots[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Valdības vēstnesis Nr. 133 (1923. g. 26. jūnijā; pieejams www.periodika.lv)