Mauzoleji vēsturiski bija un ir slavenām un nozīmīgām personībām veltītas iespaidīgas celtnes. Tai pašā laikā mazāki mauzoleji kļuva ļoti populāri augstmaņu aprindās. Romas Impērijā tos cēla nekropolēs un gar ceļiem. Piemēram, Via Appia Antica ceļa malās samanāmas daudzu privātu mauzoleju drupas kilometriem aiz Romas robežām. Kad par dominējošo reliģiju kļuva kristietība, mauzolejus vairs nelietoja.[3] Sākot ar 16. gadsimtu mauzoleju mode atkal atgriezās Eiropā[4] un vēlāk izplatījās arī tās kolonijās.
Mauzolejs ietver visbūvi un apbedījuma kambari, kas var atrasties virs zemes, jeb pazemē. Virsbūve kalpo kā piemiņas vieta. Mirstīgās atliekas ir novietotas zārkos, sarkofāgos vai speciālās nišās. Mauzoleji var būt arī slēgti, aizmūrēti, bez pieejas.
Jauno laiku mauzoleji Eiropā parasti ir divstāvu mazās arhitektūras būves ar pazemes apbedījuma kambari un visbūvi, kas kalpo par piemiņas vietu. Tās ir kā celtnes un pieminekļi vienlaikus, kas veltīti reprezentācijai, piemiņai un pēcnāves apcerei. Tie var atrasties gan kapsētās, gan pie baznīcām, gan uz privātas zemes. Mūsdienās mauzoleji var tikt izmantoti arī kā kolumbāriji.[5]
Latvijā, līdzīgi kā citur Eiropā, mauzolejus cēla muižnieki un turīgie pilsoņi savos lauku īpašumos[6] un pilsētu kapsētās, piemēram Rīgas Lielajos kapos.
20. gadsimtā karu un revolūciju rezultātā vairākās valstīs izveidojās totalitāri režīmi, attīstījās vadoņu personības kulti. Pēc nāves šiem vadoņiem tika celti mauzoleji kā mūžīgās slavas un pielūgsmes pieminekļi, kas kalpo politiskajai propagandai.
↑Paul Veyne, in A History of Private Life: I. From Pagan Rome to Byzantium, Veyne, ed. (Harvard University Press) 1987:416
↑ Helke Kammerer-Grothaus: Antikenrezeption und Grabkunst. In: Vom Kirchhof zum Friedhof. Wandlungsprozesse zwischen 1750 und 1850. Symposion vom 11. — 13. Mai 1981 in Mülheim/Ruhr zum Forschungsprojekt Erfassung und Dokumentation der Sepulkralkultur des Klassizismus, der Romantik und des Biedermeier, Arbeitsgemeinschaft Friedhof und Denkmal in Kassel. Kassel 1984, ISBN 3-924447-04-7, S. 125—136, S. 125. (Kasseler Studien zur Sepulkralkultur, Band 2)
↑Norbert Fischer: Vom Gottesacker zum Krematorium: eine Sozialgeschichte der Friedhöfe in Deutschland seit dem 18. Jahrhundert. Diss. Phil. Hamburg 1996. Böhlau, Köln / Weimar / Wien 1996, ISBN 3-412-11195-3, S. 66.
.jpg)
