Meļķitāru muldakmens
| Meļķitāru muldakmens | |
|---|---|
 | |
  Meļķitāru muldakmens | |
| Ģeogrāfija | |
| Atrašanās vieta |
 Aizkraukles pagasts, Aizkraukles novads, Latvija |
| Koordinātas | 56°39′37″N 25°12′17″E / 56.66028°N 25.20472°EKoordinātas: 56°39′37″N 25°12′17″E / 56.66028°N 25.20472°E |
| Izmēri | |
| Augstums | 2,80 m |
| Garums | 4,90 m |
| Platums | 3,70 m |
| Tilpums | 25 m3 |
| Apkārtmērs | 14,50 m |
| Oficiālais nosaukums: Meļķitāru Muldas akmens - kulta vieta | |
| Aizsardzības numurs | 106 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arheoloģija |
| Iekļaušana aizsardzībā | 1998. gada 15. decembris |
 Meļķitāru muldakmens Vikikrātuvē | |
Meļķitāru muldakmens ir dižakmens, kas atrodas Aizkraukles novada Aizkraukles pagasta ziemeļrietumu daļā. Akmens atrodas 300 m uz dienvidiem no "Meļķitāru" mājām[1], kas mūsdienās vairs nepastāv.
Tas ir daļēji noapaļots, konusveida formas rapakivi granīts. Pašā augšā akmenim ir muldveida iedobums. Muldas izmēri ir 195 x 50 centimetri, dziļums - apmēram 20 centimetri, kas ir lielākais šāda veida iekalums Latvijā. Lai piekļūtu pie muldas, granīta bluķim sānos iecirsti vairāki pakāpieni. Senāk te auguši lieli ozoli un ļaudis līdz vismaz 19. gadsimta vidum ik gadus uz šī muldakmens esot ziedojuši pirmā kūluma labību, arī vārpas, sviestu, pienu, kā arī naudu. Uzskatījuši, ka ūdens, kas sakrājies muldā, dziedina. Ir nostāsts, ka netālu no akmens audzis svētozols, bet tuvējā mežā burbuļojis svētavotiņš.
Par akmeni ir daudz teiku un nostāstu, kas saistās ar Velna, Lāčplēša vārdu. Saukts arī par Upurakmeni, Velna akmeni. Pēc nostāstiem baronese Anna fon Šulce izsolījusi kādas mājas tam, kas šo akmeni atgādās Aizkraukles muižā pie pils. Taču nevienam tas neesot bijis pa spēkam. Arheoloģiskajos pētījumos 1973. gadā atklāja, ka ap to ir daudz ogļu no seniem ugunskuriem un dedzis māla klājums.
1999. gadā dižakmens vārdā nosauca 3 km uz dienvidiem esošo dzelzceļa pieturu.[2]
Foto galerija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Meļķitāru muldakmens -
Meļķitāru muldakmens -
Meļķitāru muldakmens -
Meļķitāru muldakmens -
Meļķitāru muldakmens -
Meļķitāru muldakmens -
Meļķitāru muldakmens
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Baiba Saltupe, Guntis Eberhards. Akmeņi un dižakmeņi. Rīga : Zinātne, 1981, 72. lpp.
- ↑ Toms Altbergs, Karīna Augustāne, Ieva Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. Rīga : Jumava, 2009, 32. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0