Meļķitāru muldakmens
| Meļķitāru muldakmens | |
|---|---|
 | |
  Meļķitāru muldakmens | |
| Ģeogrāfija | |
| Atrašanās vieta |
 Aizkraukles pagasts, Aizkraukles novads, Latvija |
| Koordinātas | 56°39′37″N 25°12′17″E / 56.66028°N 25.20472°EKoordinātas: 56°39′37″N 25°12′17″E / 56.66028°N 25.20472°E |
| Izmēri | |
| Augstums | 2,80 m |
| Garums | 4,90 m |
| Platums | 3,70 m |
| Tilpums | 25 m3 |
| Apkārtmērs | 14,50 m |
| Oficiālais nosaukums: Meļķitāru Muldas akmens - kulta vieta | |
| Aizsardzības numurs | 106 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arheoloģija |
| Iekļaušana aizsardzībā | 1998. gada 15. decembris |
 Meļķitāru muldakmens Vikikrātuvē | |
Meļķitāru muldakmens ir dižakmens, kas atrodas Aizkraukles novada Aizkraukles pagasta ziemeļrietumu daļā. Akmens atrodas 300 m uz dienvidiem no "Meļķitāru" mājām[1], kas mūsdienās vairs nepastāv.
Saukts arī par Upurakmeni, Velna akmeni. Pēc nostāstiem baronese Anna fon Šulce izsolījusi kādas mājas tam, kas šo akmeni atgādās Aizkraukles muižā pie pils. Taču nevienam tas neesot bijis pa spēkam. Ap akmeni 1973. gadā veikti arheoloģiskie izrakumi arheologa Jura Urtāna vadībā. Izrakumos atklāja, ka ap to ir daudz ogļu no seniem ugunskuriem un dedzis māla klājums.
1999. gadā dižakmens vārdā nosauca 3 km uz dienvidiem esošo dzelzceļa pieturu.[2]
Raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Tas ir daļēji noapaļots, konusveida formas rapakivi granīts. Pašā augšā akmenim ir muldveida iedobums. Muldas izmēri ir 195 x 50 centimetri, dziļums - apmēram 20 centimetri, kas ir lielākais šāda veida iekalums Latvijā. Lai piekļūtu pie muldas, granīta bluķim sānos iecirsti vairāki pakāpieni. Senāk te auguši lieli ozoli un ļaudis līdz vismaz 19. gadsimta vidum ik gadus uz šī muldakmens esot ziedojuši pirmā kūluma labību, arī vārpas, sviestu, pienu, kā arī naudu. Uzskatījuši, ka ūdens, kas sakrājies muldā, dziedina. Ir nostāsts, ka netālu no akmens audzis svētozols, bet tuvējā mežā burbuļojis svētavotiņš.
Nostāsti
[labot | labot pirmkodu]Par akmeni ir daudz teiku un nostāstu, kas saistās ar Velna, Lāčplēša vārdu. "Senatnē Velns esot smēlis ūdeni no tuvējā ezeriņa, lējis to muldā un mazgājies. Tas turpinājies tik ilgi, kamēr ezeriņš bijis izsmelts. Velns aizgājis uz citurieni, pamezdams gan Muldas akmeni, gan Muldas purvu. Cita teika stāsta, ka Velns gribējis maizi cept, tāpēc izkalis akmenī sev muldu, bet, tikko nesis miltus iejavam, iedziedājies gailis un viss darbs bijis vējā". Stāstīts arī, ka "senos laikos Velns zem akmens parāvis tuvējo māju saimnieku, bet, kad palaidis vaļā, saimnieku neviens vairs nav pazinis tik ilgs laiks bijis pagājis".[3]
Foto galerija
[labot | labot pirmkodu]
Meļķitāru muldakmens
Meļķitāru muldakmens
Meļķitāru muldakmens
Meļķitāru muldakmens
Meļķitāru muldakmens
Meļķitāru muldakmens
Meļķitāru muldakmens
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Baiba Saltupe, Guntis Eberhards. Akmeņi un dižakmeņi. Rīga : Zinātne, 1981, 72. lpp.
- ↑ Toms Altbergs, Karīna Augustāne, Ieva Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. Rīga : Jumava, 2009, 32. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0
- ↑ Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi. Juris Urtāns. Avots, 1990. — 88 lpp.