Pāriet uz saturu

Mediju lietojuma un apmierinātības teorija

Vikipēdijas lapa

Mediju lietojuma un apmierinātības teorija (angļu: The uses and gratifications theory) skaidro, kā un kāpēc cilvēki izmanto konkrētus medijus, lai apmierinātu savas vēlmes.[1] Vispārējais secinājums liecina, ka apmierinātība ar konkrētu mediju mudina turpināt tā lietošanu. Auditorija cenšas apmierināt noteiktas sociālās un psiholoģiskās vajadzības, kā, piemēram, vēlmi pārraudzīt notiekošo, iegūt informāciju, izklaidēties, meklēt personīgo identitāti vai kopienu.[2] Šī komunikācijas teorija skaidro komunikāciju masu medijos.[3]

Komunikācijas teorija norāda, ka mediju lietotāji nav tikai pasīvi plašsaziņas līdzekļu patērētāji. Auditorija apzināti izvēlas konkrētus medijus atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām, lai sasniegtu gandarījumu.[4] Šobrīd mediju lietojuma un apmierinātības teorija sociālo zinātņu pētniekiem dāvā idejas, caur kurām izzināt plašsaziņas līdzekļu izvēli, patēriņu un ietekmi.[5]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gadu sākumā zinātnieki ievēroja sakarības starp lietotāja radio klausīšanās paradumiem un apmierinātību ar to.[6]

Pirmais posms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Lietojuma un apmierinātības teorija ir izstrādāta, balstoties arī uz citām komunikācijas teorijām un vairāku zinātnieku pētījumiem. 1944. gadā pētnieki izzināja lietotāju iemeslus konkrētu mediju patēriņam. Herta Hercoga (Herta Herzog) intervēja daudzus ziepju operu fanus, noskaidrojot trīs apmierinājuma kategorijas.[7]
  • Ričards Vests un Lins Turners (Richard West & Linn Turner) skaidroja, ka lietojuma un apmierinātības teorija ir Maslova vajadzību hierarhijas papildinājums. Sākot no piramīdas pamata, Maslovs nosaka piecas vajadzības — fizioloģiskās vajadzības, drošība, sociālās vajadzības, sociālā atzinība un pašīstenošanās.[8]
    Maslova hierarhiju piramīda
  • 1954. gadā Vilburs Šramms (Wilbur Schramm) izveidoja formulu, kas palīdz noteikt, kādu mediju lietotājs izvēlētos. Tā palīdz saprast, cik lielu apmierinājumu indivīds no medija sagaida.[8]

Otrais posms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 1969. gadā Džejs Blumlers un Denis Makuails (Jay Blumer & Denis McQuail) Anglijā pētīja cilvēku motivāciju konkrētu politisko televīzijas pārraižu skatīšanai. Analizējot auditorijas motivāciju, viņu mērķis bija klasificēt skatītājus, balstoties uz viņu vajadzībām, lai saprastu iespējamo mediju efektu.[8]

Sociālo mediju izmantošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar mediju lietojuma un apmierinātības teoriju skaidrojama arī sociālo mediju izmantošana. Iepazīties ar aktuālu un lietotājam interesējošu informāciju, sazināties ar citiem cilvēkiem, tostarp, dibināt jaunus kontaktus, rakstīt komentārus, balsot - ir veidi, kā lietotājs var izmantot sociālos medijus. Tāpat ir iespējams arī piedalīties satura veidošanā - lejupielādēt un publicēt video materiālus un fotoattēlus.[9] Balstoties uz to, ka ir vairākas sociālo mediju lietošanas iespējas, arī lietošanas motivāciju un apmierinātību ar konkrēto mediju nosaka dažādi faktori. Galvenokārt to nosaka vēlme:

  • iegūt aktuālu un sev interesējošu informāciju;[10]
  • socializēties, piemēram, uzturot un dibinot jaunus kontaktus neatkarīgi no atrašanās vietas;[11]
  • izjust piederību konkrētai kopienai;
  • veidot savu reputāciju tiešsaistē;[12]
  • izklaidēties.[11]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Borian, Ernest G.; Severin, Werner; Tankard, James (1980-04). "Books of the Month". Communication Booknotes 11 (8): 160–161. doi:10.1080/10948008009488784. ISSN 0748-657X.
  2. ↑ DIMMICK, JOHN W.; SIKAND, JASPREET; PATTERSON, SCOTT J. (1994-10). "The Gratifications of the Household Telephone". Communication Research 21 (5): 643–663. doi:10.1177/009365094021005005. ISSN 0093-6502.
  3. ↑ Lynn H. Turner, Richard West. An Introduction to Communication. Cambridge University Press, 2018-10-11. ISBN 978-1-316-59685-2.
  4. ↑ Katz, Elihu; Blumler, Jay G.; Gurevitch, Michael (1973). "Uses and Gratifications Research". Public Opinion Quarterly 37 (4): 509. doi:10.1086/268109. ISSN 0033-362X.
  5. ↑ Baran, Stanley J. Mass communication theory : foundations, ferment, and future (6th ed izd.). Boston, MA : Wadsworth, 2012. ISBN 0-495-89887-2. OCLC 704294192.
  6. ↑ Lazarsfeld, Paul Felix. Radio and the printed page : an introduction to the study of radio and its role in the communication of ideas. Duell Sloan and Pearce, 1940. OCLC 715775612.[novecojusi saite]
  7. ↑ "Uses and Gratifications Theory". Encyclopedia of Health Communication (2455 Teller Road, Thousand Oaks California 91320 United States: SAGE Publications, Inc.). ISBN 978-1-4522-5875-1.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 West, Richard L., and Lynn H. Turner. "Uses and Gratifications Theory." Introducing Communication Theory: Analysis and Application. Boston: McGraw-Hill, 2010. 392-409. Print..
  9. ↑ «Social Media Marketing 101, Part 1». Search Engine Watch (en-US). 2009-02-16. Skatīts: 2019-11-28.
  10. ↑ Raacke, John; Bonds-Raacke, Jennifer (2008-04). "MySpace and Facebook: Applying the Uses and Gratifications Theory to Exploring Friend-Networking Sites". CyberPsychology & Behavior 11 (2): 169–174. doi:10.1089/cpb.2007.0056. ISSN 1094-9313.
  11. ↑ 11,0 11,1 Al-Menayes, Jamal J. (2015-02-16). "Motivations for Using Social Media: An Exploratory Factor Analysis". International Journal of Psychological Studies 7 (1). doi:10.5539/ijps.v7n1p43. ISSN 1918-722X.
  12. ↑ Kümpel, Anna Sophie; Karnowski, Veronika; Keyling, Till (2015-09-22). "News Sharing in Social Media: A Review of Current Research on News Sharing Users, Content, and Networks". Social Media + Society 1 (2): 205630511561014. doi:10.1177/2056305115610141. ISSN 2056-3051.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mediju_lietojuma_un_apmierinātības_teorija&oldid=3413080"