Mikroplastmasa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Mikroplastmasa ir nelielas plastmasas daļiņas vidē un ir vissmalkākais no plastmasu veidiem. US EPA (United States Environmental Protection Agency) apstiprinājusi vidē atrodamo plastmasas daļiņu dalījumu ‘mikro-‘, ‘mezo-‘, ‘makro-‘ un ‘mega-‘, kas atbilst plastmasas daļiņu izmēriem < 5 mm, 5 — 20 mm, > 20 mm un > 100 mm.[1]

Mikroplastmasas definīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plastmasa pēc savas definīcijas ir organisks, ciets materiāls, kas balstās uz sintētisku polimēru matricu, kas lielākoties iegūti no naftas produktiem, taču mēdz būt arī dabīgu materiālu polimēri.[2] Tomēr mikroplastmasu nesastāda tikai smalkas plastmasas daļiņas — jēdzienā ietilpst arī dažādas sintētiskas tekstilšķiedras, sintētiskā gumija, krāsa, pildvielas un līdzīgi produkti, kas balstās uz sintētisko polimēru bāzes.[3]

Pirmējā mikroplastmasa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmējā mikroplastmasa ir smalkas daļiņas, kas jau sākotnēji tiek ražotas mikroskopiskas, ar mērķi pievienot tās kosmētikas vai sadzīves produktiem, piemēram, spodrinošos līdzekļos. Tāpat mikroplastmasu izmanto arī lielāku plastmasas priekšmetu ražošanā.[4] Mikroplastmasas daļiņas vidē tiek ievadītas uzreiz smalkā formā, ko veidojis pats cilvēks.[2]

Otrējā mikroplastmasa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrējā mikroplastmasa rodas fragmentējoties lielākiem plastmasas priekšmetiem, ko gan izmanto ikdienā, gan sastop atkritumu apsaimniekošanā un vidē.[4] Otrējās mikroplastmasas daļiņas lielākoties veidojas sairstot un pārveidojoties makroplastmasas daļiņām, piemēram, okeānā.[2]

Jūru piesārņojums ar mikroplastmasu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūru piesārņojošie atkritumi lielākoties sastāv no plastmasas daļām. Jau 2002. gadā pārskatos tika atklāts, ka vismaz 32 % līdz pat 92 % (vidēji ap 70 %) no visiem jūru piesārņojošajiem atkritumiem sastāda plastmasa.[5] Dati lielākoties iegūti, balstoties uz piekrastes un jūras malas stāvokli. Te atkritumu monitoringa rezultātā OSPAR reģionā, kas atrodas Ziemeļaustrumu Atlantijā, redzams aptuveni tāds pat stāvoklis kā pašā jūrā — 75 % no pludmalē atrodamajiem atkritumiem bijusi tieši plastmasa.[6]

Uz mikroplastmasu jūras piesārņojuma ziņā tiek attiecināts vēl viens jēdziens — neiston-plastmasa (neuston plastic), kuras daļiņu izmēri ir lielāki vai vienādi ar 500 µm. Neiston-plastmasu veido smalki sadrupušas plastmasas daļiņas, kas peld pa ūdens virsu vai ūdens slāņa virsējā daļā, un kas tiek notvertas kopā ar planktonu tam paredzētos tīklos.[3]

Mikroplastmasas ietekmes veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plastmasa mikro un nano daļiņu veidā var viegli nokļūt ūdens dzīvnieku organismos, jo tie mikroplastmasu uzņem orāli vai caur žaunām.[7]

Zooplanktons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir labi zināms fakts, ka zooplanktons, kas barojas ūdeni filtrējot ir tiešā veidā apdraudēts no mikroplastmasas piesārņojuma ūdeņos, jo tās daļiņas uzņem tieši savā barības traktā, sajaucot to kā savu laupījumu.[8] Mikroplastmasa var arī uzsūkties uz bioloģiskām virsmām — tas var izraisīt, piemēram, fotosintēzes traucējumus aļģēm un novest pie mikroplastmasas iesaistīšanos barības ķēdē. Aļģes, kas uzsūkušas nano plastmasas daļiņas, uzturā patērē zooplanktons, ko tālāk patērē jau zivis un pat lielāki dzīvniekivaļi.[3]

Zivis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikroplastmasas uzņemšana no zivīm pirmoreiz tika atklāta jau daudzus gadus atpakaļ, veicot pētījumus dabā, taču vēlāk arī laboratoriski noskaidrots, ka plastmasas daļiņu saturs zivīs ir ievērojami liels.[3] 1990. gadā veikts laboratorisks izmeklējums sešām dažādām zivju sugām, kurās atrasts no 100 — 500 mm granulas ar mikroplastmasu.[9] Turpretim arī pierādīts, ka uzņemtās plastmasas daudzums, ko zivs norij (1 — 2,8 mm), palielinās pieaugot zivju lielumam.[10]

Pētījumos noskaidrojies arī tas, ka zivīm, kuru vēderos atrasts liels daudzums mikroplastmasas, ir mazāks kopējais svars, jo plastmasas daļiņas aizpilda iekšējos orgānus tā, ka dzīvniekam ātrāk rodas sāta sajūta, tās pārstāj baroties vēl neesot uzņēmušas pietiekamu pārtikas daudzumu.[11]

Jūras putni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan ir labi izpētīts tas, ka jūras putni regulāri uzņem plastmasas daļiņas ar pārtiku, nav līdz galam skaidras mikroplastmasas ietekmes uz putniem bioloģiskā ziņā.[12] Zinātniski ir pētīta PCB jeb polihlorēto bifenilu ietekme uz jaunajiem putniem. Rezultātā tika noskaidrots, ka PCB saturs organismā ir palielinājies gan gadījumā, kad putniem barotas zivis ar mikroplastmasas piejaukumu, gan gadījumā, kad barotas zivis un eļļas produkti. Tas pierāda to, ka plastmasas daļiņas tiek sagrautas gremošanas traktā un no tām var izdalīties kādas ķīmiskas vielas vai savienojumi, kas var kaitēt dzīvniekam vai pat to noindēt.[8]

Zīdītāji un citi lielie dzīvnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā citām dzīvnieku grupām, arī pētījumos par mikroplastmasas piesārņojuma ietekmi uz zīdītājiem, pagaidām visvairāk pētīts tieši tādā aspektā, ka nenovērtē plastmasas daļiņu bioloģisko efektu, bet gan novērtē to uzņemto daudzumu jeb kvantitāti.[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. US EPA, 2011. Marine Debris in the North Pacific. A Summary of Existing Information and Identification of Data Gaps. United States, San Francisco, Environmental Protection Agency.
  2. 2,0 2,1 2,2 Sundt P, Schulze P-E, Syversen F. 2014. Sources of microplastics-pollution to the marine environ-ment. Mepex for the Norwegian Environment Agency.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Lassen C., Hansen S.F., Magnusson K., Noren F., Hartmann N.I.B., Jensen P.R., Nielsen T.G., Brinch A. 2015. Microplastics — Occurrence, effects and sources of releases to the environment in Denmark. The Danish Environmental Protection Agency, Environmental Project No.1793, p. 205.
  4. 4,0 4,1 GESAMP, 2015. Microplastics in the ocean. A global assessment. GESAMP, The Joint Group of Experts on Scientific Aspects of Marine Environmental Protection, Working Group 40.
  5. UNEP, 2005. Marine Litter — An analytical overview. United Nations Environment Programme.
  6. OSPAR, 2010. Guideline for monitoring marine litter on the beaches in the OSPAR maritime area. OSPAR Commission.
  7. Watts AJR, Lewis C, Goodhead RM, Beckett SJ, Moger J, Tyler CR, Galloway TS. 2014. Uptake and Retention of Microplastics by the Shore Crab Carcinus maenas. Environmental Science & Technology, 48(15), 8823—8830.
  8. 8,0 8,1 Cole M, Lindeque P, Halsband C, Galloway TS. 2011. Microplastics as Contaminants in the Marine Environment: A Review. Marine Pollution Bulletin, 62(12), 2588-2597.
  9. Hoss DE, Settle LR., 1990. Ingestion of plastics by teleost fishes. In: Shomura, R.S., Codfrey, H.L. (Eds.), Proceedings of the second international conference on marine debris, 2—7 April 1989. Honolulu, Hawaii. U.S. Dep. Com-er.. NOM Tech. Memo. 693—709.
  10. Rochman CM, Kurobe T, Flores I, Teh SJ., 2014. Early warning signs of endocrine disruption in adult fish from the ingestion of polyethylene with and without sorbed chemical pollutants from the marine environment. Sci Total Environ, 493, 656—661.
  11. Ramos JAA, Barletta M, Costa MF. 2012. Ingestion of nylon threads by Gerreidae while using a tropical estuary as foraging grounds. Aquatic Biology, 17, 29-34.
  12. 12,0 12,1 Ivar do Sul JJ, Costa MF. 2014. The Present and Future of Microplastic Pollution in the Marine Environment. Environmental Pollution, 185, 352-364.