Montevideo konvencija

Montevideo konvencija ir viens no starptautiskajiem līgumiem, kurā uzskaitītas pazīmes, kas definē valsts tiesisko subjektivitāti no starptautisko publisko tiesību viedokļa. Parakstīta 1933. gadā VII Panamerikas konferencē Urugvajā.

Konvencija noteica četrus kritērijus, kas valstij jāizpilda, lai to uzskatītu par suverēnu valsti:

Pastāvīga iedzīvotāju grupa.
Noteikta teritorija.
Valdība.
Spēja veikt starptautiskās attiecības.

Papildus šiem pamatkritērijiem konvencija izklāstīja vairākus principus par valstu suverenitāti, tostarp tiesībām uz pašnoteikšanos un nacionālo neatkarību, kā arī par valstu pienākumu izvairīties no citu valstu iekšējo lietu iejaukšanās.

Teksts

Montevideo Konvencija par valstu tiesībām un pienākumiem

Parakstīta 1933. gada 26. decembrī Montevideo un stājās spēkā 1936. gada 26. decembrī.
Septītajā starptautiskajā Amerikas valstu konferencē pārstāvētās valdības, kas vēlas parakstīt Konvenciju par valstu tiesībām un pienākumiem, ir noteikušas šādas prasības:
1. pants
Valstij kā starptautisko tiesību subjektam jābūt šādām īpašībām:
   (a) pastāvīgiem iedzīvotājiem;
   (b) noteikta teritorija;
   (c) valdība; un
   (d) spēja stāties attiecībās ar citām valstīm.
2. pants
Federāla valsts ir ekskluzīvs starptautisko tiesību subjekts.
3. pants
Valsts politiskā pastāvēšana nav atkarīga no citu valstu atzīšanas. Pat pirms atzīšanas valstij ir tiesības aizstāvēt savu integritāti un neatkarību, lai nodrošinātu tās saglabāšanu un labklājību, un līdz ar to veidot sevi tā, kā tā uzskata par vajadzīgu, pieņemt tiesību aktus atbilstoši savām interesēm, pārvaldīt savus dienestus un noteikt savu tiesu jurisdikciju un kompetenci. Šo tiesību īstenošana nav pakļauta nekādiem ierobežojumiem, izņemot citu valstu tiesību īstenošanu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
4. pants
Valstis ir juridiski vienlīdzīgas, tām ir vienādas tiesības un vienādas iespējas tās īstenot. Katras valsts tiesības nav atkarīgas no tā, kādas pilnvaras tai ir, lai nodrošinātu to īstenošanu, bet gan no vienkārša fakta, ka tā pastāv kā starptautisko tiesību subjekts.
5. pants
Valstu pamattiesības nekādā veidā nedrīkst ietekmēt.
6. pants
Valsts atzīšana nozīmē tikai to, ka valsts, kas to atzīst, akceptē citas valsts tiesisko subjektivitāti ar visām starptautiskajās tiesībās noteiktajām tiesībām un pienākumiem. Atzīšana ir beznosacījumu un neatsaucama.
7. pants
Valsts atzīšana var būt tieša vai automātiska. Pēdējā kļūst par sekām jebkuras darbības, kas ietver nodomu atzīt jauno valsti.
8. pants
Nevienai valstij nav tiesību iejaukties citas valsts iekšējās vai ārējās lietās.
9. pants
Valstu jurisdikcija valsts teritorijā attiecas uz visiem iedzīvotājiem. Pilsoņi un ārvalstnieki, kas atrodas zem vienādas likuma un valsts iestāžu aizsardzības, un ārvalstnieki nevar pretendēt uz atšķirīgām vai plašākām tiesībām nekā tās, kas ir pilsoņiem.
10. pants
Valstu pamatintereses ir miera saglabāšana. Neatkarīgi no to rakstura starp tām radušās domstarpības jārisina ar atzītām miermīlīgām metodēm.
11. pants
Līgumslēdzējas valstis apņemas neatzīt teritoriālās iegādes vai citus ieguvumus, kas iegūti ar spēku, lietojot ieročus, draudus diplomātiskajām pārstāvniecībām vai jebkādus citus efektīvus piespiedu līdzekļus. Valsts teritorija ir neaizskarama, un to nedrīkst pakļaut militāras okupācijas vai citiem spēka pasākumiem, ko tieši vai netieši vai jebkādu motīvu dēļ, pat īslaicīgi, uzspiež cita valsts.
12. pants
Šī Konvencija neietekmē saistības, ko Augstās Līgumslēdzējas Puses iepriekš uzņēmušās saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem.
13. pants
Šo Konvenciju ratificē Augstās Līgumslēdzējas Puses saskaņā ar to konstitucionālajām procedūrām. Urugvajas Republikas ārlietu ministrs nosūta apliecinātas kopijas valdībām iepriekšminētajiem ratifikācijas mērķiem. Ratifikācijas dokumentu deponē Amerikas Savienoto Valstu Savienības arhīvā Vašingtonā, kas par deponēšanu paziņo parakstītājām valdībām. Šādu paziņojumu uzskata par ratifikācijas dokumentu apmaiņu.
14. pants
Šī konvencija stājas spēkā starp Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm tādā secībā, kādā tās deponē savus attiecīgos ratifikācijas dokumentus.
15. pants
Šī konvencija paliek spēkā neierobežotu laiku, bet to var denonsēt, par to vienu gadu iepriekš paziņojot Panamerikas Savienībai, kas to nosūta pārējo parakstītāju valdībām. Pēc šā termiņa beigām šī Konvencija zaudē spēku attiecībā uz izbeigušo pusi, bet paliek spēkā attiecībā uz pārējām Augstajām līgumslēdzējām pusēm.
16. pants
Šo konvenciju var ievērot un tai pievienoties valstis, kas nav parakstījušas šo konvenciju. Attiecīgos dokumentus deponē Panamerikas Savienības arhīvā, kas tos nosūta pārējām Augstajām līgumslēdzējām pusēm. TO APLIECINOT, turpmāk minētie pilnvarotie pārstāvji ir parakstījuši šo konvenciju angļu, franču, portugāļu un spāņu valodā un 1933. gada 26. decembrī Montevideo, Urugvajas Republikā, piestiprinājuši savus attiecīgos zīmogus.
Grozījumi
Amerikas Savienoto Valstu delegācija, parakstot Konvenciju par valstu tiesībām un pienākumiem, to dara, paziņojot, ka 1933. gada 22. decembra plenārsēdē iesniegtie grozījumi ir šādi:
Amerikas Savienoto Valstu delegācija, balsojot "PAR" galīgajā balsojumā par komitejas ieteikumiem un priekšlikumiem, izdara tādus pašus grozījumus šā projekta vai priekšlikuma 11. pantā, kādus Amerikas Savienotās Valstis izdarīja pirmajā un desmitajā pantā galīgajā balsojumā pilnsapulcē, un šie grozījumi ir šādi:
"Amerikas Savienoto Valstu valdības politika un nostāja attiecībā uz visiem svarīgajiem starptautisko attiecību posmiem šajā puslodē diez vai var būt skaidrāka un noteiktāka par to, ko tā ir darījusi gan vārdos, gan darbos, īpaši kopš 4. marta. Tāpēc man [ASV delegācijas vadītājam, valsts sekretāram Kordellam Hūlam (Cordell Hull), ASV valsts sekretāram] nav nekāda nodoma atkārtot vai atjaunot šīs darbības un paziņojumus, un es to nedarīšu. Ikvienam uzmanīgam cilvēkam šajā laikā skaidri jāsaprot, ka Rūzvelta administrācijas vadītā Amerikas Savienoto Valstu valdība tāpat kā jebkurš cits iebilst pret iejaukšanos citu valstu valdību brīvībā, suverenitātē vai citās iekšējās lietās vai procesos". "Papildus neskaitāmām darbībām un paziņojumiem, īstenojot šīs doktrīnas un politiku, prezidents Rūzvelts nesen nāca klajā ar publisku paziņojumu, kurā pauda savu nostāju uzsākt sarunas ar Kubas valdību, lai atrisinātu kopš 1903. gada pastāvošā līguma jautājumu. Es esmu pārliecināts, ka, pateicoties mūsu atbalstam ierosinātajiem vispārējiem neiejaukšanās principiem, nevienai valdībai nebūs jābaidās no Amerikas Savienoto Valstu iejaukšanās Rūzvelta administrācijas vadībā. Es uzskatu, ka diemžēl šīs konferences īsajā laikā mums acīmredzot nav bijis laika sagatavot grozījumus un definīcijas šiem ziņojumā iekļautajiem pamatnosacījumiem. Šādas definīcijas un grozījumi ļautu katrai valdībai darboties noteiktos ietvaros bez viedokļu vai interpretācijas atšķirībām. Es ceru, ka šāds svarīgs darbs tiks paveikts tuvākajā nākotnē. Pagaidām, ja ir kādas viedokļu vai tulkojumu atšķirības, un līdz brīdim, kad tās (ierosinātās doktrīnas un principi) tiks pabeigtas un kodificētas kā rīcības vadlīnijas katras valdības vispārējai lietošanai, es vēlos teikt, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība visos tās starptautisko sadraudzības, attiecību un darbības formātos skrupulozi ievēros doktrīnas un politiku, ko mēs īstenojam kopš 4. marta un kas kopš tā laika ir ieviestas dažādās prezidenta Rūzvelta runās, un kas ir iekļautas dažādās prezidenta Rūzvelta runās.
Brazīlijas un Peru delegāti attiecībā uz 11. pantu ierakstīja šādu pašu punktu:
"Mēs pieņemam šo doktrīnu un principu, bet neuzskatām to par piemērotu kā rīcības vadlīniju, jo ir valstis, kas vēl nav parakstījušas Rio pretkara paktu, kura sastāvdaļa ir šī doktrīna, un tāpēc tā vēl neatbilst rīcības vadlīnijām saskaņā ar starptautiskajām tiesībām".

Ārējās saites

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)