Pāriet uz saturu

Nāvessods

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Nāves sods)
Nāvessods pasaulē
Krāsu atšifrējums:
  • zila krāsa: nāvessods atcelts,
  • zaļa krāsa: nāvessods atcelts visiem noziegumiem, kas nav izdarīti īpašos apstākļos (piemēram, kara laikā izdarītiem noziegumiem),
  • oranža krāsa: praksē nāvessods tiek pielietots ļoti reti,
  • sarkana krāsa: nāvessods ir likumīga soda forma.

Nāvessods ir tiesiski pamatota ieslodzītā nogalināšana kā sods par nopietnu noziegumu — pamatā par slepkavību vai valsts nodevību.

Latvijā nāvessods tika galīgi atcelts 2012. gadā, ratificējot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13. protokolu, kas aizliedz nāvessodu visos apstākļos, arī kara laikā. Līdz tam Latvijā tas jau faktiski netika piemērots kopš 1996. gada, kad tika ieviests moratorijs.

Mūsdienās nāvessods joprojām tiek aktīvi izmantots vairākās valstīs, neskatoties uz plašu starptautisku kritiku. Lielākais izpildīto nāvessodu skaits pasaulē tiek reģistrēts tādās valstīs kā Ķīna, Irāna, Saūda Arābija, Ēģipte un Amerikas Savienotās Valstis. Dažās no šīm valstīm nāvessods tiek piemērots ne tikai par slepkavību, bet arī par narkotiku noziegumiem, politiskiem pārkāpumiem vai reliģiskiem jautājumiem.

Īpaši kritizēta ir situācija Ķīnā, kur nāvessodu skaits tiek uzskatīts par valsts noslēpumu, taču tiek lēsts, ka tas pārsniedz visu pārējo valstu kopējo izpildīto nāvessodu skaitu. Irāna regulāri piemēro nāvessodu arī par noziegumiem, kas daudzviet citur netiek uzskatīti par smagākajiem, tostarp narkotiku tirdzniecību.

ASV nāvessods ir legāls tikai daļā štatu, un tā piemērošana ievērojami atšķiras reģionāli. Lai gan tas tiek uzskatīts par attīstītu tiesisko sistēmu, ASV ir kritizēta par nāvessoda piemērošanu, tostarp gadījumiem, kad pēc sprieduma izpildes atklājas tiesu kļūdas citos līdzīgos procesos.

Daudzās autoritārās valstīs nāvessods tiek izmantots arī kā politisks instruments, lai apspiestu opozīciju vai iebiedētu sabiedrību.

Eiropā nāvessods ir pilnībā aizliegts. Visas Eiropas Savienības dalībvalstis un gandrīz visas Eiropas Padomes valstis ir ratificējušas starptautiskus līgumus, kas aizliedz nāvessodu jebkuros apstākļos. Vienīgā Eiropas valsts, kur tas joprojām formāli pastāv, ir Baltkrievija, kur nāvessods tiek izpildīts ar nošaušanu.

Nāvessoda veidi

[labot | labot pirmkodu]
Cesare Beccaria, Dei delitti e delle pene

Nāvessods Eiropas vēsturē

[labot | labot pirmkodu]

Viduslaikos Eiropā nāvessoda veids bija atkarīgs no notiesātā sociālās šķiras. Augstmaņus sodīja pēc iespējas nesāpīgākā un ātrākā veidā — parasti nocērtot galvu; bet zemākās šķiras parasti sodīja publiski, demonstrējot apkārtējiem viņu ciešanas, parasti pakarot. Noteiktiem noziegumiem bija īpaši soda veidi — burvestības un ķecerību mēdza sodīt, sadedzinot uz sārta, un valdnieka gāšanas vai nogalināšanas mēģinājumi tika sodīti ar īpaši lēniem un mokošiem nāvessodiem.

Šādus sodus un šķiru atšķirības noliedza Franču revolūcija, kas centās ieviest vienlīdzību arī sodu sistēmā. Līdz revolūcijai nāvessoda izpildes veids bieži bija atkarīgs no cilvēka sociālā statusa — aristokrātiem parasti tika piemērota galvas nociršana ar zobenu, kas tika uzskatīta par “godpilnāku” un ātrāku, savukārt zemākajām šķirām tika piemērotas daudz brutālākas metodes, piemēram, pakāršana, dedzināšana vai lauzšana uz rata. Revolūcijas laikā šādas atšķirības tika atceltas, un tika ieviesta giljotīna kā vienota nāvessoda izpildes metode visiem sabiedrības locekļiem. Tā tika uzskatīta par humānāku, jo nodrošināja ātru un relatīvi nesāpīgu nāvi, kā arī simbolizēja likuma vienlīdzību. Giljotīna tika plaši izmantota īpaši Terora periodā (1793–1794), kad revolucionārā valdība masveidā izpildīja nāvessodus politiskajiem pretiniekiem. Šajā laikā tika sodīti tūkstošiem cilvēku, tostarp arī tādas ievērojamas personas kā Luijs XVI un Marija Antuanete. Lai gan sākotnēji giljotīna tika uzskatīta par progresīvu un taisnīgu risinājumu, tās plašā izmantošana Terora laikā padarīja to par represiju un politiskas vardarbības simbolu. Vēlāk tā saglabājās kā galvenā nāvessoda metode Francijā līdz pat 20. gadsimtam, kad nāvessods valstī tika pilnībā atcelts 1981. gadā.

PSRS kāda nebūt likumu ievērošana sākās tikai pēc 1922. gada — Kriminālkodeksa pantu apjoms, saskaņā ar kuriem piesprieda nāvessodu, bija visai plašs, minimālais vecums šī soda piemērošanai bija 18 gadi. 1935. gada reforma pazemināja vecuma slieksni, un nu nāvessodu varēja piespriest jau no 12 gadu vecuma. 1947. gadā PSRS nāvessodu miera laikā atcēla, taču jau 1950. gadā atjaunoja politiski apsūdzētajiem — spiegiem un diversantiem, — bet 1954. gadā arī kriminālnoziedzniekiem. 1960. gada Kriminālkodekss noteica, ka nāvessodu var piemērot tikai vīriešiem vecumā no 16 līdz 65 gadiem. Kopš 1996. gada nāvessodus Krievijā vairs neīsteno, aizstājot ar mūža ieslodzījumu.

Pirmskara Latvijā nāvessods miera laikā nepastāvēja. Bija tomēr iespēja dažus noziegumus arī miera laikā nodot kara tiesai ar tiesībām piespriest nāvessodu.[1] To izmantoja, piemēram, slepkavas un laupītāja Anša Kaupēna notiesāšanā 1927. gadā.[2] Latvijas okupācijas laikā nāvessods tika piemērots, tāpat kā citur PSRS.

Pēc neatkarības atjaunošanas nāvessodus izpildīja līdz 1996. gadam, pēc tam prezidents pasludināja faktisku moratoriju, Latvijai pievienojoties Eiropas Padomes 6. protokolam par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju 1999. gadā, līdz ar to nāvessods miera laikā kļuva likumiski neiespējams.[3] Attiecīgā maiņa Krimināllikumā izdarīta 2000. gadā.[4] Nāvessods pilnībā atcelts 2011. gadā[5] Smagākie noziegumi, par kuriem agrāk varēja piespriest nāvessodu, tagad tiek sodīti ar mūža ieslodzījumu vai citām smagām soda mēriem.

Argumenti par un pret nāvessodu

[labot | labot pirmkodu]

Viedokļi par nāvessodu dažādās valstīs ļoti atšķiras, un demokrātiskās valstīs tas ir jūtīgs politisks jautājums.

Argumenti pret nāvessodu

[labot | labot pirmkodu]
  • Nāvessods ir nogalināšana, un nogalināt ir nepareizi.
  • Nāvessods pārkāpj cilvēka tiesības uz dzīvi.
  • Kriminālprocess nav nekļūdīgs, un ir gadījumi, kad notiesātais vēlāk tiek attaisnots, bet nāvessodu atgriezt nav iespējams.
  • Nav izslēgta ārstu komisijas kļūda, atzīstot notiesāto par pieskaitāmu.
  • Nav tiešu pierādījumu tam, ka šāds soda mērs mazinātu noziedzības līmeni.
  • Cilvēkam nav tiesības atņemt dzīvību otram. Atņemot dzīvību kādam, kas jau atņēmis dzīvību, mēs kļūstam tieši tādi paši.

Argumenti par nāvessodu

[labot | labot pirmkodu]
  • Nāvessods nodrošina to, ka noziedznieks nevarēs turpināt noziegumus;
  • Pārkāpjot pamatlikumus un nogalinot citus, noziedznieks zaudē tiesības dzīvot;
  • Bailes no nāves attur noziedzniekus no smagu noziegumu izdarīšanas;
  • Nāvessods ir labāka alternatīva mūža ieslodzījumam, jo sabiedrībai noziedznieks nav jāuztur, un ir uzskats, ka mūža ieslodzījums ir mokošāks par nāvessodu.
  • Daudzkārtējs sadistisks slepkava tik ļoti atšķiras savā domāšanā, pasaules uztverē un vērtībās no cilvēkiem, ka iespējams, nav nemaz uzskatāms par cilvēku garīgi. Arī cilvēkēdāju tīģeri vai ar trakumsērgu slimu jenotu mežsargs nošauj, nevis uz mūžu iesloga būrī.

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Latvijas Vēstnesis 06.05.1999., Nr. 140 (1600)».
  2. ↑ Ervīns Cīrulis. «Teiksmu apvītais slepkava Kaupēns». tvnet.lv, 2005. gada 3. novembris.
  3. ↑ «Latvijas Vēstnesis 04.05.1999., Nr.136/137».
  4. ↑ «Latvijas Vēstnesis 01.06.2000., Nr. 197/200 (2108/2111)».
  5. ↑ «Latvijas Vēstnesis 20.12.2011., Nr. 199 (4597)».

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nāvessods&oldid=4455963"