Napoleona kodekss
| Napoleona kodekss Code Napoléon | |
|---|---|
.jpg) 1810. gada izdevums |
Napoleona kodekss (franču: Code Napoléon), arī Civilkodekss, ir fundamentāls Francijas tiesību akts, kas deva spēcīgu impulsu turpmākajam kodifikācijas procesam daudzās pasaules valstīs.
Kodekss tika izstrādāts un pieņemts 19. gadsimta sākumā pēc Francijas Republikas pirmā konsula Napoleona Bonaparta iniciatīvas un ar grozījumiem un papildinājumiem tas ir spēkā mūsdienās. Uzreiz pēc Franču revolūcijas pieņemtais Napoleona kodekss bija kompromiss starp dažādiem Francijas tiesību avotiem — romiešu tiesībām, paražām, karaļa dekrētiem un revolucionārajiem tiesību aktiem.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].png)
Pirms Napoleona kodeksa Francijā pastāvēja tiesību neviendabība – valsts bija sadalīta divās galvenajās tiesību zonās. Ziemeļfrancijā dominēja paražu tiesības (droit coutumier), kas bija izveidojušās viduslaikos, savukārt Dienvidfrancijā tiesības balstījās uz rakstītām normām, kas sakņojās romiešu tiesību tradīcijā. Paražu tiesības bija veidojušās no vietējām, mutiski nodotām viduslaiku tradīcijām, kas radās no ģermāņu tiesībām un feodālās sistēmas, tās nebija kodificētas un dažādos reģionos ievērojami atšķīrās, savukārt Dienvidfrancijas tiesības, kas balstījās romiešu tiesībās, bija sistemātiskas un kodificētas, tiecoties pēc loģiskas struktūras, kas izrietēja no Corpus Juris Civilis – Bizantijas imperatora Justiniāna likumu krājuma. Šāda sistēma radīja juridisku nenoteiktību un apgrūtināja tiesas procesus, tādēļ jau pirms revolūcijas tika mēģināts izstrādāt vienotu kodeksu, taču šie centieni nebija veiksmīgi.
Francijas revolūcija (1789–1799) sagrāva feodālo kārtību un likvidēja aristokrātiskās privilēģijas, aizstāvot tiesisko vienlīdzību un personisko brīvību. Revolūcijas laikā pieņemtie likumi noteica feodālo tiesību atcelšanu, cilvēka un pilsoņa tiesību aizsardzību, kā arī civilo reģistrāciju, taču šīs reformas bieži bija haotiskas un nepilnīgas, radot nepieciešamību pēc stabila un sistemātiska likumu krājuma. Kad Napoleons Bonaparts 1799. gadā kļuva par Francijas pirmo konsulu, viņš uzskatīja, ka valstij nepieciešams vienots un skaidrs tiesību regulējums, kas būtu praktiski pielietojams un saprotams visiem pilsoņiem. Viņš uzticēja kodeksa izstrādi juristu komisijai, kuras vadībā bija Žans Etjēns Marī Portalis un citi eksperti, pats aktīvi iesaistoties diskusijās un uzsverot, ka tiesību normas jābalsta uz saprāta un taisnīguma principiem.
Napoleona kodekss apvienoja romiešu tiesību, Francijas paražu tiesību un revolucionāro likumu elementus, izveidojot skaidru un vienotu sistēmu. Tas nostiprināja tādus fundamentālus principus kā tiesiskā vienlīdzība, privātīpašuma aizsardzība, līgumu brīvība un sekulārā valsts vara, kas padarīja to par vienu no ietekmīgākajiem civiltiesību kodeksiem pasaulē.
Izmaiņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1. Likuma vienlīdzība un tiesiskā kārtība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Visi pilsoņi kļuva vienlīdzīgi likuma priekšā – atcelta dzimšanas privilēģiju sistēma.
- Atcelts feodālisms – muižniekiem vairs nebija īpašu tiesību pār zemniekiem.
- Privātīpašums kļuva neaizskarams – nostiprinātas īpašumtiesības.
2. Ģimenes un laulības tiesības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Laulības kļuva par civilo aktu, nevis baznīcas sakramentu.
- Sievietes nonāca vīra pakļautībā – vīram bija vara pār ģimeni un īpašumiem.
- Šķiršanās tika atļauta, bet ar stingriem nosacījumiem (vairāk ierobežota sievietēm).
3. Ekonomiskās un līgumtiesības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Nodrošināta līgumbrīvība – cilvēki varēja slēgt līgumus bez ierobežojumiem.
- Vienkāršota mantojuma sistēma – bērni mantoja līdzvērtīgas daļas.
- Stiprināta īpašumtiesību aizsardzība – īpašumus nevarēja konfiscēt bez likumīga pamata.
4. Valsts un baznīcas attiecības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Valsts kļuva par galveno likumdevēju – baznīca zaudēja ietekmi uz laulībām un civilajiem jautājumiem.
- Reliģijas brīvība tika atzīta, bet valsts saglabāja kontroli pār reliģiskām institūcijām.
5. Ietekme uz citām valstīm
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Napoleona kodekss kļuva par pamatu daudzām citām tiesību sistēmām Eiropā un ārpus tās – Vācijā, Beļģijā, Itālijā, Spānijā, Latīņamerikā un dažviet ASV (Luiziānā).
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Napoleona kodekss.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
|