Neredzamā roka

"Neredzamā roka" ir metafora, kas raksturo brīvā tirgus ekonomikas dalībnieku uzvedību, kad cilvēki, kuri ir ieinteresēti darboties tikai savu interešu piepildīšanai, vienlaikus darbojas sabiedrības interešu labā, pat ja tas nav bijis viņu sākotnējais mērķis. Sākotnēji metaforu izmantoja skotu ekonomists un filozofs Ādams Smits, lai vizualizētu divus specifiskus, bet dažādus ekonomikas piemērus.

Pirmo piemēru filozofs dod savā 1759. gada darbā "Morālo jūtu teorija" (The Theory of Moral Sentiments). Šajā darbā tiek apskatīts teorētisks piemērs, kurā, bagātībām koncentrējoties viena cilvēka rokās, viņš tērē savas bagātības, nodarbinot citus cilvēkus savā labā. Tādējādi daļa no viņa bagātības tiek nodota nabadzīgākiem ļaudīm. Taču metafora plašāk tiek pieminēta 1776. gada darbā "Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem" jeb "Nāciju bagātība"(An inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations), kur viņš teoretizēja, ka valstu valdībām nav nepieciešams spiest starptautiskos tirgus dalībniekus veikt investīcijas dzimtajā valstī, jo tās caur brīvā tirgus mehānismiem tiks piesaistītas dabīgi. Abos darbos "neredzamā roka" tiek izmantots kā raksturojošs termins tikai konkrētajos piemēros.

Mūsdienās metaforu "neredzamā roka" pielieto, lai raksturotu absolūti vai praktiski brīvu tirgus ekonomiku, kas tiek uzskatīta par pašregulējošu sistēmu, vienmēr spējīgu radīt optimālākos ekonomikas rezultātus, ko nav iespējams iegūt vai uzlabot, iesaistoties valsts valdībai. Paplašināto metaforas pielietojumu ir popularizējis 20. gadsimta ekonomists Pols Semjuelsons (Paul Samuelson), iedvesmojot neoklasiskās ekonomikas teorijas.

Vēsture

"Nāciju bagātība" tika publicēta pirmajā rūpnieciskajā revolūcijā un tajā pašā gadā kā Amerikas neatkarības deklarācija. Smita neredzamā roka kļuva par vienu no galvenajiem brīvā tirgus kapitālisma ekonomiskās sistēmas pamatojumiem.

Rezultātā Amerikas Savienoto Valstu uzņēmējdarbības vide attīstījās, vispārēji saprotot, ka brīvprātīgie privātie tirgi ir produktīvāki nekā valdības ekonomika. Pat valdības noteikumi dažreiz mēģina iekļaut neredzamo roku. Bijušais Federācijas valdes priekšsēdētājs Bens Bernankens paskaidroja, ka "uz tirgu balstīta pieeja ir neredzamās rokas regulēšana", kuras mērķis ir saskaņot tirgus dalībnieku stimulus ar regulatora mērķiem."

Neredzamā roka mūsdienu skatījumā

Ir daudz argumentu par to, ka "neredzamā roka" vienkārši nepastāv. Piemēram, raugoties uz diviem svarīgiem amerikāņu tirgus aspektiem, veselības aprūpi un izglītību. Iepērkot kādu no šiem pakalpojumiem, pircējam ir ļoti grūti pašam uzzināt produkta kvalitāti un efektivitāti, kuru viņš pērk. Lai "neredzamā roka" darbotos, klientiem faktiski jāzina, kas viņiem ir nepieciešams, lai viņi varētu signalizēt to ražotājiem, kas to izveidotu. Taču klienti ir tik bailīgi, jo viņiem nav pietiekams zināšanas konkrētajā jomā, kā rezultātā viņiem nav stimula un viņi attālinās no potenciālā darījuma. Rezultātā, ražotāji arvien vairāk veido un iekasē naudu, bet sabiedrībai tas nenāk par labu. Bet Ādama Smita vīzija par "neredzamo roku" bija arī kultūras izaicinājums amerikāņiem. Amerika tika dibināta ar relatīvi mazu un ierobežotu valdību, kuras dibinātāji gribēja parādīt sabiedrībai, ka tā varētu uzplaukt ar šo pārvaldes formu.