Objektīvs

Objektīvs ir gaismu savācoša optiskā sistēma, kura ataino objektu. Objektīva sastāvdaļas var būt gan lēcas, gan spoguļi. Objektīvs tiek piemontēts fotoaparāta korpusam. Tāpat kā pats objekts, arī radītais attēls ir trīsdimensionāls. Lai arī pietiktu ar vienu parastu izliektu lēcu, tādas nepieciešamas vairākas, lai novērstu attēla kropļojumus. Atainoti tiek visi objekti, kas nokļūst objektīva redzeslaukā. Principā nav atšķirību starp objektīvu, kuru izmanto fotoaparātam, objektīvu, kuru izmanto mikroskopam un objektīvu, kuru izmanto teleskopam. Atšķirības ir tikai stikla (izmanto arī citus materiālus, stikls ir visizplatītākais) elementos, to izvietojumā un citos parametros, kas veido objektīva raksturlielumus. Atkarībā no pašas ierīces konstrukcijas, kas tiek izmantota attēla iegūšanai, objektīvs var būt pastāvīgi fiksēts pie aparāta vai arī nomaināms ar citiem objektīviem.

Objektīvi fotogrāfijā

Objektīvu dažādība

Objektīva izvēle ir viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā radošā fotogrāfa izvēle. Jo mazāks fokusa attālums, jo lielāks ir redzes leņķis un otrādi. Fokusa attālums arī ietekmē relatīvo objekta izmēru uz attēla. Objektīvu populārākais iedalījums ir šāds:

"Fisheye" objektīvi

Zivs acs tipa objektīvi oriģināli tika veidoti, lai meteorologi varētu fotografēt debessjumu. Ļoti platais skatu leņķis (180°) un riņķveida rāmis atļauj iekadrēt visu debessjumu, ja fotoaparāts novietots 90° leņķī pret zemi. Lielais attēla kropļojums ierobežo šo objektīvu izmantojamību un padara tos nederīgus ikdienas parastajai fotogrāfijai.

Platleņķa objektīvi

Objektīvi ar ļoti plašu skatu leņķi un ļoti mazu attēla kropļojumu - tas "nesaloka" horizontālās un vertikālās līnijas. Šiem objektīviem ir lielas asuma dziļuma spējas un tos principā nav nepieciešams fokusēt, izņemot, ja jāfotografē kaut kas no neliela attāluma. Objektīvs labi piemērots iekštelpu, kā arī ainavu fotografēšanai. Pēdējā laikā šie objektīvi ieguvuši popularitāti ekstrēmā sporta fotogrāfu vidū.

Normālobjektīvi

Skata leņķis apmēram vienlīdzīgs cilvēka acs skata leņķim (50°). Dažu normālobjektīvu modeļu priekšrocība ir tāda, ka tie dod zināmu iespēju izmainīt fokusa attālumu t.i. veikt optisko palielinājumu. Šāds risinājums sniedz lielākas variēšanas iespējas, veidojot kompozīciju. Mīnuss šiem objektīviem ir tāds, ka tad, ja šo objektīvu iespējamo fokusa attālumu spektrs ir plašāks un diafragma ir lielāka, tie ir smagāki un sarežģītāki. Normālobjektīvus bez maināmā fokusa attāluma izmanto vai nu tad, kad fotogrāfs nevēlas perspektīvas kropļojumu, vai arī strādājot vietās ar nepietiekamu apgaismojumu.

Teleobjektīvi

Teleobjektīva skata leņķis ir šaurāks. Ar teleobjektīvu lietas var saskatīt tuvāk nekā ar cilvēka aci. Teleobjektīvus bieži izmanto preses vajadzībām, kā arī, lai fotografētu lietas, kurām fiziski nebūtu iespējams piekļūt. Galvenais mīnuss - lai fotografētu tālu atrodošos objektus, vajadzīgs objektīvs ar lielu fokusa attālumu, līdz ar to tas parasti ir lielāka izmēra. Piemēram, objektīvam ar fokusa attālumu 1200 mm ar vienu statīvu būs par maz. Spoguļu un lēcu teleobjektīvi ir imazāka izmēra nekā parastie teleobjektīvi ar tādu pašu fokusa attālumu, jo šeit gaismas stari vairākkārt veic ceļu turp un appakaļ. Šaurās apertūras dēļ (f/11) teleobjektīviem nepieciešams daudz gaismas, līdz ar to vajadzīgs samērā liels ekspozīcijas laiks.
Fototehnikā izmanto objektīvus ar fokusa attālumu no 6 līdz 1200 mm, bet objektīvus ar vēl lielāku fokusa attālumu sauc par teleskopiem.

Makroobjektīvi (priekšlēcas)

Makroobjektīvus, kurus parasti sauc par priekšlēcām, var salīdzināt ar palielināmo stiklu. Priekšlēcas, līdzīgi gaismas filtriem, tiek novietotas objektīva priekšpusē (nenoņemot esošo objektīvu). Lietojot priekšlēcas, objekta izmēri attēlā būs atbilstoši to reālajiem izmēriem dabā, vai arī lielāki. Priekšlēcas ir optimizētas mērogam no 1:1 līdz 5:1. Tās izmanto sīku dabas objektu, piemēram, kukaiņu fotografēšanai.

Stiprinājuma veidi pie foto aparāta

Pastāvīgs - Objektīvu nav iespējams noņemt vai nomainīt bez iejaukšanās aparāta konstrukcijā.
Maināms - Objektīvu ir iespējams mainīt, ir dažādu veidu maināmo objektīvu stiprinājumi, populārākie ir

Bajonetes - speciāls stiprinājuma veids, kur objektīvs tiek fiksēts ar speciālu sprūdu un frēzrievu palīdzību

A Leica R sērijas telekonverteris, ar bajoneta tipa savienojumu(tādu pašu kā kamerā).

Objektīva Leica R sērijas bajonetes stiprinājums

Vītņveida - tiek izmantotas vītnes, ar kuru palīdzību fiksē objektīvu

Vēsture

Fotogrāfijas attīstībai palīdzēja neskaitāmie objektīvu uzlabojumi 19. gs. otrajā pusē. Agrāk izmantoja elementāras ahromātiskas lēcas, kurām vajadzēja daudz gaismas, lai panāktu asu attēlu, līdz ar to fotografējot vietas, kur gaismas bija mazāk, vajadzēja ilgu ekspozīcijas laiku.

Liels solis uz priekšu bija sperts, kad Jozefs Maksimiliāns Pecvals izgudroja portretobjektīvu - objektīvu, kurš sastāvēja no 2 iekšējām sistēmām un tam vajadzēja salīdzinoši maz gaismas. Ar šo objektīvu varēja galarezultātā iegūt gaišākus attēlus un portretiem vairs nebija nepieciešams ilgāks ekspozīcijas laiks. Ainavu fotogrāfijai vajag vēl mazāk gaismas, toties platāku skata leņķi.

Parastie ainavu objekti ir ar skata leņķi apmēram 30°-45°, kas lielākoties ir par mazu. Ainavu fotografēšanai agrāk izmantoja parastas lēcas, vēlāk, ap 1860. gadu - tripletobjektīvus (objektīvs, kurš sastāv no pavisam 3 lēcām) un pēc tam "Steinheil" ieviestos aplanātus (objektīvs, kurš sastāv no 2 ahromātiskām lēcām).

Šo objektīvu skata leņķis ir aptuveni 60° un šīm lēcām ir pietiekama gaismasspēja, lai gaišā vasaras dienā varētu veikt momentuzņēmumus. Ja tolaik ar 60° bija par maz, varēja ņemt platleņķa objektīvus Busch pantoskopu, Dallmeyer "Wide Angle Lens" un Voigtlendera platleņķa eiriskopu. Šo objektīvu skatu leņķis bija aptuveni no 75°-100°.

1860. gadā Tomass Sutons uzkonstruēja simetrisko tripletobjektīvu. Šis objektīvs sastāvēja no 2 izliektām lēcām, kurai priekšējā bija par trešdaļu mazāka nekā aizmugurējā un vēl atsevišķa lēca, kura bija kā ieliekts menisks.

"Steinheil" 1865. gadā uzkonstruētais periskopobjektīvs mūsdienu izpratnē ir pirmais objektīvs, kuru jau varētu apzīmēt par platleņķa, salīdzinot ar tā priekšgājējiem.

Ludvigs Sīdels Minhenē pētīja atainojuma kļūdu rašanās iemeslus lēcās un 1866. gadā izveidoja formulu sistēmu, kas vienkāršoja objektīvu konstrukciju.

Hugo Ādolfs Štainhails 1881. gadā konstruēja pirmo universālobjektīvu.

Ernsts Abbe un Otto Šots 1880. gadā ķērās pie jaunu stikla paveidu izstrādes. Viņi kopā ar Kārli Caisu Jenā dibināja stikla kausētavu. Pateicoties jaunajiem stikla paveidiem, viņu kolēģim Paulam Rūdolfam pēc 1886. gada izdevās konstruēt dubultobjektīvu (planārobjektīvu), kurā beidzot tika atrisināta astigmātisma problēma.

Avoti

Sakaru Pasaule (žurnāls) - 2(22) - 2001

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Objektīvs.

Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)