Pāriet uz saturu

Optofluīdika

Vikipēdijas lapa

Optofluīdika ir pētniecības un tehnoloģiju joma, kas apvieno fluīdikas (jo īpaši mikrofluīdikas) un optikas priekšrocības. Šīs tehnoloģijas lietojumi ietver displejus, biosensorus, laboratorijas čipus, lēcas, molekulārās attēlveidošanas rīkus.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ideja par šķidruma optiskām ierīcēm ir meklējama vismaz 18. gadsimtā, kad tika ierosināts (un galu galā arī izstrādāts) izmantot rotējošus traukus ar dzīvsudrabušķidrā spoguļa teleskopus. 20. gadsimtā tika izstrādātas jaunas tehnoloģijas, piemēram, krāsvielu lāzeri un šķidro kodolu viļņvadi, kas izmantoja šķidrumu noskaņojamību un fizisko pielāgojamību, ko šķidrumi nodrošināja šīm jaunajām fotoniskajām sistēmām. Optofluīdikas joma oficiāli sāka veidoties 2000. gadu vidū, kad mikrofluīdikas un nanofotonikas jomas sāka attīstīties, un pētnieki sāka meklēt sinerģiju starp šīm divām jomām.[1] Viens no galvenajiem šīs jomas lietojumiem ir laboratorijas čipi un biofotoniskie produkti.[2][3][4]

Uzņēmumi un tehnoloģiju nodošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Optofluīdikas un saistīto pētījumu rezultātā ir izveidoti vairāki jauni produkti un jaundibināti uzņēmumi. Varioptic ir specializējies uz elektrovadīšanas metodi balstītu lēcu izstrādē daudziem lietojumiem. Uzņēmums Optofluidics, Inc. tika dibināts 2011. gadā Kornela Universitātē, lai izstrādātu rīkus molekulārajiem slazdiem un slimību diagnostikai, pamatojoties uz fotonisko rezonatoru tehnoloģiju. Liquilume no Kalifornijas Universitātes Santa Cruz specializējas molekulārajā diagnostikā, kas balstīta uz virziena viļņvadiem.

Eiropas Komisija 2012. gadā uzsāka jaunu COST programmu, kas attiecas tikai uz optofluīdiskajām tehnoloģijām un to pielietojumu.[5]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]