Oreola efekts
Oreola efekts jeb halo efekts ir kognitīvs apziņas aizspriedums, spriedumu par kāda cilvēka raksturu balstot uz kopējo iespaidu, ko šī persona rada. Oreola efekts ir sastopams tiesas sēdēs, izglītības iestādēs un ikdienas saskarsmē. Jēdzienu ieviesis psihologs Edvards Torndaiks; līdztekus pētnieki ir studējuši šo efektu saistībā ar pievilcību un tā ietekmi uz tiesu un izglītības sistēmu.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Edvards Torndaiks (plašāk pazītams ar savu devumu izglītības psiholoģijā) ieviesa jēdzienu "halo efekts" un bija pirmais, kurš to pamatoja ar empīriskiem pētījumiem.[1] Šai parādībai nosaukumu viņš deva 1920. gada rakstā "A Constant Error in Psychological Ratings". 1915. gadā veiktā pētījumā Torndaiks novēroja pazīmi, ka personas bija ļoti lielā mērā un vienmērīgi savstarpēji saistītas.
Atbalstošie pierādījumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Torndaiks "A Constant Error in Psychological Ratings" uzdeva diviem komandieriem novērtēt savu karavīru fiziskās īpašības (kārtīgumu, balsi, ķermeņa uzbūvi, stāju, kā arī enerģiju, intelektu un vadības prasmes) un raksturu (ieskaitot uzticamību, uzticību, atbildību, pašaizliedzību un sadarbību). Viņa mērķis bija novērot, kā vienas personības aspekts ietekmē citu aspektu. Torndaika eksperiments atspoguļoja divas izteiktas korelācijas komandieru atbildēs. Šajā pārskatā viņš norādīja, ka Korelācijas bija ārkārtīgi lielas un vienmērīgas.[2]
Kritika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vairāki pētnieki apgalvo, ka oreola efekta izplatība ir apstājusies. Kaplana 1978.gada eksperimentā tā pētījuma rezultāti sakrita ar vairākiem citiem pētījumiem, kuros līdzīgi uzmanība tika pievērsta oreola efektam un cilvēki ar pievilcīgāku ārieni tika novērtēti ar augstāku atzīmi. Tā, piemēram, tādās jomās kā radošums, inteliģence un jūtīgums ārēji pievilcīgāki cilvēki tika novērtēti augstāk, nekā mazāk pievilcīgas personas. Turklāt šie rezultāti un halo efekts kopumā, kā konstatēja pētnieks, iedarbojās uz sievietēm tikai tad, ja tika lūgts novērtēt pretējo dzimumu.
Oreola efekta kritiķi arī norādījuši, ka pret pievilcīgāku indivīdu izjustā greizsirdība varētu būt nozīmīgs faktors šīs personas novērtējumā. Pētījums Dermer un Thiel ir parādījis, ka tas ir vairāk izplatīts starp sievietēm, nekā vīriešiem, kur sievietes apraksta fiziski pievilcīgas sievietes kā personas ar sliktām sociālajām īpašībām.[3]
Papildu informācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Stuart Sutherland. Irrationality (Reprinted. izd.). London : Pinter & Martin, 2007. ISBN 978-1-905177-07-3.
- Jeremy Dean. «The Halo Effect: When Your Own Mind is a Mystery». PsyBlog, 2007.
- Phil Rosenzweig. The halo effect : ... and the eight other business delusions that deceive managers (1st Free Press trade pbk. izd.). New York, NY [etc.] : Free Press, 2007. ISBN 978-0-7432-9125-5.
- Gerald M Steinberg. «Human Rights NGOs Need a Monitor». The Jewish Daily Forward, 2009. gada 30. decembris.
- Ramesh Chandra. Social development in India. Delhi, India : Isha, 2004. ISBN 81-8205-024-3.
- «Halo and horns effects in rating errors». Right Attitudes. 2010.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Thorndike, E. L. (1). "A constant error in psychological ratings.". Journal of Applied Psychology 4 (1): 25—29. doi:10.1037
- ↑ Thorndike, E. L. (1). "A constant error in psychological ratings.". Journal of Applied Psychology 4 (1): 25—29. doi:h0071663
- ↑ Dermer, M.; Thiel, D.L (1975). "When beauty may fail" . Journal of Personality and Social Psychology 31 (6): 1168—1176.