Oreola efekts
Oreola efekts jeb Halo efekts ir kognitīvs apziņas aizspriedums, kur cilvēka spriedums par kāda raksturu var tikt balstīts uz kopējo iespaidu, ko šī konkrētā persona veido. Oreola efekts ir sastopams plašā diapazonā, sākot ar tiesu zāli, skolas solu un beidzot ar ikdienas mijiedarbību. Oreola jeb halo efekts tika nodēvēts par godu psihologam Edvardam Torndaikam; līdztekus pētnieki ir studējuši šo efektu saistībā ar pievilcību un tā ietekmi uz tiesu un izglītības sistēmu.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Edvards Torndaiks (plašāk pazītams ar savu devumu izglītības psiholoģijā) radīja frāzi halo efekts un bija pirmais, kurš to atbalstīja ar empīriskiem pētījumiem.[1] Viņš deva fenomenam tā vārdu 1920. gadā, savā rakstā Nepārtrauktās Kļūdas Psiholoģijas Reitingos. Pētījumā, kurš tika veikts 1915. gadā, viņš novēroja pazīmi, ka personas bija ļoti lielā mērā un vienmērīgi savstarpēji saistītas.
Atbalstošie pierādījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Torndaiks Nepārtrauktajās Kļūdās Psiholoģijas Reitingos uzdeva diviem komandieriem novērtēt savu karavīru fiziskās īpašības (kārtīgums, balss, ķermeņa uzbūve, gultnis, un enerģija, intelektu, vadības prasmes) un personību (ieskaitot uzticamību, uzticību, atbildību, pašaizliedzību un sadarbību). Viņa mērķis bija novērot, kā vienas personības aspekts ietekmē citu aspektu. Torndaika eksperiments atspoguļoja divas izteiktas korelācijas komandieru atbildēs. Šajā pārskatā viņš norādīja, ka Korelācijas bija ārkārtīgi lielas un vienmērīgas.[2]
Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairāki pētnieki apgalvo, ka oreola efekts izplatība ir apstājusies. Kaplana 1978.gada eksperimentā tā pētījuma rezultāti sakrita ar vairākiem citiem pētījumiem, kuros līdzīgi uzmanība tika pievērsta oreola efektam un cilvēki ar pievilcīgāku ārieni tika novērtēti ar augstāku atzīmi. Tā, piemēram, tādās jomās kā radošums, inteliģence un jūtīgums ārēji pievilcīgāki cilvēki tika novērtēti augstāk, nekā mazāk pievilcīgas personas. Turklāt šie rezultāti un halo efekts kopumā, kā konstatēja pētnieks, iedarbojās uz sievietēm tikai tad, ja tika lūgsts novērtēt pretējo dzimumu.
Oreola efekta kritika ir arī norādījusi, ka greizsirdība, kas tiek izjusta pret pievilcīgāku indivīdu, varētu būt nozīmīgs faktors, vērtējot šo personu. Pētījums Dermer un Thiel ir parādījis, ka tas ir vairāk izplatīts starp sievietēm, nekā vīriešiem, kur sievietes apraksta fiziski pievilcīgas sievietes kā personas ar sliktām sociālajām īpašībām.[3]
Papildu informācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Stuart Sutherland. Irrationality (Reprinted. izd.). London : Pinter & Martin, 2007. ISBN 978-1-905177-07-3.
- Jeremy Dean. «The Halo Effect: When Your Own Mind is a Mystery». PsyBlog, 2007.
- Phil Rosenzweig. The halo effect : ... and the eight other business delusions that deceive managers (1st Free Press trade pbk. izd.). New York, NY [etc.] : Free Press, 2007. ISBN 978-0-7432-9125-5.
- Gerald M Steinberg. «Human Rights NGOs Need a Monitor». The Jewish Daily Forward, 2009. gada 30. decembris.
- Ramesh Chandra. Social development in India. Delhi, India : Isha, 2004. ISBN 81-8205-024-3.
- «Halo and horns effects in rating errors». Right Attitudes. 2010.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Thorndike, E. L. (1). "A constant error in psychological ratings.". Journal of Applied Psychology 4 (1): 25–29. doi:10.1037
- ↑ Thorndike, E. L. (1). "A constant error in psychological ratings.". Journal of Applied Psychology 4 (1): 25–29. doi:h0071663
- ↑ Dermer, M.; Thiel, D.L (1975). "When beauty may fail" . Journal of Personality and Social Psychology 31 (6): 1168–1176.