Otrā Ženēvas konvencija

Otrā Ženēvas konvencija ir starptautisks līgums, kas reglamentē jūras bruņoto konfliktu laikā ievainoto, slimo un kuģu katastrofās cietušo militārpersonu aizsardzību. Tā ir viena no četrām galvenajām Ženēvas konvencijām, kas regulē humanitāro tiesību normas bruņoto konfliktu laikā.

Otrā Ženēvas konvencija tika pieņemta 1949. gada 12. augustā kā daļa no plašāka Ženēvas konvenciju kopuma, kas atjaunināja un paplašināja humanitāro tiesību normas pēc Otrā pasaules kara pieredzes. Tās mērķis bija aizsargāt cilvēkus, kuri nav tieši iesaistīti kaujās (piemēram, ievainotie karavīri vai civiliedzīvotāji), kā arī noteikt noteikumus par humānu izturēšanos bruņotu konfliktu laikā.

Otrā Ženēvas konvencija tika papildināta ar Papildprotokoliem, īpaši 1977. gada papildu protokoliem I un II, kas precizē un modernizē dažus humanitāro tiesību aspektus saistībā ar bruņotiem konfliktiem, tai skaitā jūras karadarbību.

Otrās Ženēvas konvencijas galvenie principi

1. Aizsardzība jūrā ievainotajām, slimajām un kuģu katastrofās cietušajām militārpersonām:
   • Konvencija nosaka, ka ievainotiem, slimiem vai kuģu katastrofās cietušām militārpersonām jūrā ir jāsniedz palīdzība, neatkarīgi no tā, vai viņi pieder pie draudzīgām vai ienaidnieka spēkiem.
   • Šīm personām ir jānodrošina medicīniskā aprūpe un humāna izturēšanās.
2. Cilvēcīga izturēšanās pret karagūstekņiem:
   • Jebkuras karaspēka vienības dalībnieki, kas nonāk ienaidnieka rokās jūras kaujās vai citu militāru darbību rezultātā, ir jāaizsargā un jārīkojas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
3. Kuģu un slimnīcu aizsardzība:
   • Slimnīcu kuģi, kas tiek izmantoti ievainoto un slimo personu transportēšanai, ir īpaši aizsargāti. Tiem nedrīkst uzbrukt vai tod konfiscēt, un to personālam ir jābūt neitrālam un jāsniedz palīdzība visām pusēm.
4. Neitralitāte un palīdzības sniegšana:
   • Neitrālas valstis un humānās organizācijas, kas sniedz palīdzību ievainotajiem vai slimajiem jūrā, ir aizsargātas no represijām vai sankcijām.