Palīguzsvars
Palīguzsvars ir valodas vienības sekundārs izcēlums, kas ir vājāks par galveno uzsvaru, kas latviešu valodā parasti ir uz pirmās zilbes. Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā palīguzsvaru apzīmē ar [ˌ]. Latviešu valodā, lai būtu palīguzsvars, vārdā jābūt vismaz trīs zilbēm, piemēram, vārdā ⟨meitenīte⟩ ar palīguzsvaru izceļ trešo zilbi – [ˈmɛiteˌniːte].[1]
Citās valodās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Daži autori norāda, ka palīguzsvars pirms pēdējās zilbes igauņu, latviešu un ziemeļžemaišu valodās ir iespējams tikai tad ja tā ir gara[2] (respektīvi, bimoraiska jeb "smaga"), piemēram:
- latviešu [ˈdāvana] – [ˈdāvaˌnā]
- igauņu [ˈosava] ("prasmīgs" ģen. vsk.) – [ˈosaˌvat] (part. vsk.)
- žemaišu [ˈdûobẹla] ("āboliņš" ģen. vsk.) – [ˈdúobẹˌlôu] (dat. vsk.)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Akadēmiskā terminu datubāze – palīguzsvars». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 3. janvārī.
Valodas vienības sekundārs izcēlums, kas ir vājāks par galveno uzsvaru. Lai būtu palīguzsvars, latviešu valodā vārdā jābūt vismaz trim zilbēm, piemēram, vārdā meitenīte ar palīguzsvaru izceļ trešo zilbi -nī-. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
- ↑ Anna Daugavet. "Syllable length in Latvian and Lithuanian: searching for the criteria". Baltic Linguistics: 87. ISSN 1503-4621.