Pasīvais optiskais tīkls

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Pasīvais optiskais tīkls (PON) ir telekomunikāciju tehnoloģija, ko izmanto, lai nodrošinātu optisko šķiedru galapatērētājiem, gan privātiem, gan komerciāliem. PON atšķirīgā iezīme ir tāda, ka tā īsteno punktu-daudzpunktu (point-to-multipoint) arhitektūru, kurā tiek izmantoti nepieslēgti optisko šķiedru sadalītāji, lai ļautu atsevišķai optiskai šķiedrai kalpot vairākiem gala punktiem. Gala punkti bieži vien ir individuālie klienti, nevis komerciālie klienti. PON nav jāparedz atsevišķas šķiedras starp centrmezglu un klientu. Pasīvie optiskie tīkli bieži tiek saukti par "pēdējo jūdzi" starp ISP un klientu.[1]

PON elementi un raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PON sastāv no optiskā līnijas termināļa (OLT) pakalpojumu sniedzēja centrālajā birojā (mezglā) un vairākos optiskos tīkla blokos (ONU) vai optisko tīklu terminālos (ONT), kas atrodas gala lietotāju tuvumā. PON samazina nepieciešamo šķiedru un centrālo biroja iekārtu daudzumu, salīdzinot ar arhitektūru, kas iegūta no punkta uz punktu. Pasīvais optiskais tīkls ir optiskās šķiedras piekļuves tīkla veids.

Vairumā gadījumu signāli tiek pārraidīti uz visām telpām, kurās ir vairākas šķiedras. Šifrēšana var novērst noklausīšanos.

Upstream signāli tiek kombinēti, izmantojot vairākkārtējas piekļuves protokolu, parasti laika dalījuma daudzkārtēju piekļuvi (TDMA).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divas galvenās standarta grupas — elektrotehnikas un elektronikas inženieru institūts (IEEE) un Starptautiskās telekomunikāciju savienības telekomunikāciju standartizācijas sektors (ITU-T) izstrādā standartus kopā ar vairākām citām nozares organizācijām. Kabeļu telekomunikāciju inženieru biedrība (SCTE) arī noteica radio frekvenci pār stiklu, lai pārvadātu signālus pa pasīvo optisko tīklu.

Pilna servisa piekļuves tīkls (FSAN) un Starptautiskā telekomunikāciju savienība (ITU)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākot ar 1995. gadu, darbu pie šķiedras uz mājas arhitektūru veica Pilna servisa piekļuves tīkls (FSAN) darba grupa, ko veidoja lielākie telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji un sistēmas piegādātāji[2]. Starptautiskā telekomunikāciju savienība (ITU) turpināja darbu un standartizēja divas PON paaudzes. Vecākais ITU-T G.983 standarts tika balstīts uz asinhrono pārsūtīšanas režīmu (ATM), un tāpēc tas tika saukts par APON (ATM PON). Turpmāki uzlabojumi sākotnējā APON standartā — kā arī pakāpeniska ATM kā protokola labuma samazināšanās — noveda pie pilnīgas ITU-T G.983 versijas atsaukšanas biežāk kā platjoslas PON vai BPON. Tipisks APON / BPON nodrošina 622 megabitus sekundē (Mbit / s) (OC-12) lejupējā joslas platumā un 155 Mbit / s (OC-3) augšupējā satiksmē, lai gan standarts atbilst augstākām likmēm.

ITU-T G.984 Gigabit spējīgs pasīvais optisko tīklu (GPON) standarts, salīdzinot ar BPON, palielināja gan kopējo joslas platumu, gan joslas platuma efektivitāti, izmantojot lielākas, mainīgas garuma paketes. Atkal, standarti pieļauj vairākas bitu pārraides ātruma izvēli, taču nozare ir konverģējusi par 2.488 gigabitiem sekundē (Gbit / s) lejupējā joslas platumā un 1,244 Gbit / s augšpusējā joslas platumā. GPON iekapsulēšanas metode (GEM) ļauj ļoti efektīvi iepakot lietotāju trafiku ar rāmja segmentāciju.

Līdz 2008. gada vidum Verizon bija uzstādījis vairāk nekā 800 000 līniju. British Telecom, BSNL, Saudi Telecom Company, Etisalat un AT&T bija attiecīgi progresīvās pārbaudes Lielbritānijā, Indijā, Saūda Arābijā, AAE un ASV. GPON tīkli tagad ir izvietoti daudzos tīklos visā pasaulē, un tendences liecina par lielāku GPON pieaugumu nekā citām PON tehnoloģijām.

G.987 definēja 10G-PON ar 10 Gbit / s lejup pa straumi un 2,5 Gbit / s augšupejošā kadrēšana ir "G-PON", un tā ir izstrādāta tā, lai tā vienlaikus darbotos ar GPON ierīcēm tajā pašā tīklā.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «EPON | What is EPON». New Wave DV (en-US). Skatīts: 2019-05-18.
  2. «FSAN - Full Service Access Network». web.archive.org. 2009-10-12. Skatīts: 2019-05-18.
  3. «Wayback Machine». web.archive.org. 2012-11-06. Skatīts: 2019-05-18.