Periodontīts

Periodontīts (latīņu: peri — 'apkārt', odontos — 'zobs') ir infekcijas slimība — zoba saknes un apkārtējo audu (periodonta) iekaisums. Periodonts ir saistaudi, kas apklāj zoba sakni un notur zobu kaulā (zoba alveolā). Ja tajā nokļūst patogēni mikroorganismi, rodas periodontīts. Visbiežāk šādi mikroorganismi nokļūst periodontā caur zoba kanālu neārstēta pulpīta gadījumā, tādējādi periodontīts parasti ir pulpīta komplikācija. Periodontīts var rasties arī parodontozes gadījumos, mikrobiem nokļūstot periodontā gar zoba sakni no "ārpuses", kā arī ar asinīm organisma vispārējas inficēšanās laikā. Akūtu periodontītu var izraisīt zobu traumas, bet aseptisku (bezmikrobu) periodontītu — laikus neizņemta arsēna pasta, ārstējot zoba kanālu.

Ja iekaisuma rezultātā radies eksudāts var iztecēt caur zoba kanālu ārā, parasti rodas hronisks periodontīts. Ja eksudāta attece no periodonta nav iespējama, jo nekrotizētā pulpa noslēgusi kanālu, parasti sākumā veidojas akūts serozs periodontīts. Tā laikā mikrobi periodontā vēl nav nonākuši, bet to toksīni ir radījuši iekaisumu. Tam raksturīgas smeldzošas sāpes, turklāt, atšķirībā no pulpīta, slimnieks precīzi var lokalizēt sāpošo zobu. Sāpes pastiprinās košļāšanas laikā vai paklauvējot pa zobu. Raksturīgs simptoms ir slimā zoba pagarināšanās, "izaugšanas" sajūta. Vēlāk periodonts tiek inficēts ar mikrobiem un akūtā periodontīta serozā forma pāriet strutainajā. Tam raksturīga sāpju pastiprināšanās, tās kļūst pulsējošas ar īslaicīgām remisijām un var izstarot pa trijzaru nervu. Asas sāpes izsauc pat niecīga pieskaršanās zobam. Tā kā sastrutojušie saistaudi zaudē izturību, zobs kļūst kustīgāks. Tuvākie limfmezgli palielinās un uzspiežot ir sāpīgi. Pasliktinās arī slimnieka vispārējā pašsajūta — rodas vispārējs vājums, miega traucējumi, sāpju dēļ slimnieks atsakās no barības uzņemšanas. Var paaugstināties ķermeņa temperatūra.

Neārstējot akūtu periodontītu, tas pāriet tikai tad, kad izveidojas ceļš eksudāta brīvai attecei no periodonta. Vislabvēlīgākajā gadījumā šāds ceļš veidojas caur zoba kanālu un zoba dobumu uz mutes dobumu. Periodontīts tad pāriet hroniskā formā, kas var periodiski no jauna uzliesmot un ar laiku radīt dažādas komplikācijas (cistas, granulomas). Nelabvēlīgos gadījumos strutas var nonākt žokļa kaulā un izraisīt smagu saslimšanu — žokļa osteomielītu. Ja strutas nonāk kaula plēvē, rodas žokļa periostīts, kas var novest pie bīstamas flegmonas. Augšžokļa dzerokļu periodontīts var izraisīt haimorītu.

Ārstēšana

Galvenais zobārsta uzdevums periodontīta gadījumā ir izveidot zoba kanāla un kariozā dobuma drenāžu, lai veicinātu eksudāta atteci un novērstu strutu virzīšanos bīstamos virzienos. Tādēļ bojāto pulpu ar speciālu instrumentu — pulpas ekstraktoru — no zoba dobuma un kanāla izņem. Zobu var aizplombēt tikai tad, kad strutainais process ir norimis. Ja drenāžas veidošana kādu iemeslu dēļ nav iespējama vai nav ieteicama, slimais zobs ir jāizrauj. Pēc izraušanas veidojas plašs savienojums iekaisuma perēklim ar mutes dobumu, kas veicina iekaisuma pāriešanu. Periodontīta vispārējai terapijai pielieto pretsāpju līdzekļus un mutes skalošanu ar rivanola, kālija permanganāta vai furacilīna šķīdumu. Sarežģījumu gadījumos pielieto antibiotikas, piemēram, doksiciklīnu.

Literatūra

Н. Н. Бажанов. Стоматология. Москва, "Медицина", 1990. (krieviski)

Ārējās saites

Kas ir periodonts un kādas ir tā funkcijas? Arhivēts 2016. gada 10. augustā, Wayback Machine vietnē.