Plug and play

Plug and play (burtiski tulkojot no angļu valodas: "iespraud un spēlē (darbojies)") ir datoru aparatūras tehnoloģija, kas jauni instalētai komponentei ļauj darboties automātiski bez manuālas konfigurēšanas. Dažādās aparatūras arhitektūrās plug and play realizācija var atšķirties. Mūsdienās gandrīz visas datoru komponentes darbojas pēc plug and play principa.

Vēsture

MSX

Pirmā sistēma, kas izmantoja plug and play principus, bija 1983. gadā Microsoft un ASCII Corporation izlaistā MSX. Tai bija īpaša slotu un apakšslotu sistēma, kur katrai papildkartei bija sava virtuālā adrešu telpa, tā novēršot ierīču konfliktus. Aparatūras daļā ne tiltslēgi ne manuāla konfigurācija nebija nepieciešama. Programmatūras daļas draiveri un paplašinājumi tika piegādāti papildierīces lasāmatmiņā, tādējādi ne papildu diski ne jebkāda veida lietotāja iejaukšanās nebija vajadzīga, lai konfigurētu programmatūru. Paplašinājumi lasāmatmiņā abstrahējās no jebkuras aparatūras atšķirības un piedāvāja standarta API pēc ASCII Corporation specifikācijas.

NuBus

1984. gadā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts izstrādāja NuBus arhitektūru ar pilnībā automātisku ierīču konfigurēšanu. Tā ļāva pieslēgt dažādu platformu perifērās ierīces, piemēram ar dažādu baitu secību, kas citās sistēmās nebija savietojamas. Tā kā katrā ierīcē šim risinājumam bija nepieciešama atbalsta mikroshēma, kas 1980. gados bija pārāk dārgas, tad šī tehnoloģija neguva plašu atbalstu.

Zorro bus

1984. gadā Commodore Amiga paplašināmajiem datoriem izstrādāja AutoConfig protokolu un Zorro paplašināšanas kopni. Līdzīgi kā NuBus, arī Zorro nebija tiltslēgi vai DIP pārslēdži. Zorro arhitektūra netika pielietota ārpus Amiga produktu līnijas, bet pakāpeniski tika uzlabota nākamajās Amiga datoru paaudzēs.

Micro-Channel Architecture

1987. gadā IBM izlaida personālo datoru IBM PC uzlabojumu — Personal System/2. Tajā izmantota arhitektūra Micro Channel Architecture, kas datorsistēmu padarīja par pilnībā automātiski paškonfigurējošu. Palpašinātājierīcei līdzi tika dota diskete ar īpašu failu, kuru izmantoja, lai veiktu aparatūras autokonfigurāciju. Micro Channel Architecture neguva plašu atbalstu, jo IBM vēlējās izslēgt klona ražotājus no tās nākamās paaudzes datorplatformas. Tiem, kas izstrādāja MCA ierīces, bija jānoslēdz konfidencialitātes nolīgums un jāmaksā IBM patentmaksa par katru pārdoto ierīci. Klona ražotājiem tas nebija izdevīgi, un viņi izstrādāja paši savu atvērta standarta kopni EISA. Lai gan PS/2 datori neguva lielu popularitāti, Micro Channel Architecture tika izmantots IBM lieldatoros.

ISA paškonfigurēšana

Daudzām Industry Standard Architecture (ISA) kartēm tika uzlabota to pievienošanas iespēja, izmantojot dažādas tehnoloģijas. Visbiežāk kartei līdzi bija diskete ar konfigurācijas programmu, ar kuru varēja konfigurēt ierīci (bet tā nebija paškonfigurējoša). Daļai karšu bija gan pārslēdži, gan programmkonfigurācija. Problēma ar nepieciešamajiem pārslēdži turpinājās, bet pamazām samazinājās, kad ISA un citu tipu kartēs iekļāva īpašu paškonfigurēšanas aparatūru. Šie centieni tomēr neatrisināja problēmu, ka gala lietotājam var nebūt piemērota ierīces konfigurēšanas programmatūra.

ISA PnP jeb (mantotā) Plug & Play ISA bija plug and play sistēma, kas izmantoja aparatūras modifikācijas, sistēmas BIOS un operētājsistēmas programmatūras kombināciju, lai automātiski pārvaldītu resursu iedalīšanu.

Yggdrasil Linux

1992. gadā izlaists Yggdrasil Linux, kas bija pirmais Linux distributīvs ar aparatūras automātisku paškonfigurēšanu. Operētājsistēma datorā spēja ielādēties no kompaktdiska.

Mantotais Plug and Play

1990. gadu pirmajā pusē Intel un Microsoft izstrādāja standartu kopumu, ko nosauca par Plug and Play (PnP). Vēlāk saukts arī par Legacy Plug and Play, jo tas nodrošināja mantoto ierīču paškonfigurēšanu. Intel pēc jaunā standarta izveidoja personālo datoru papildierīču kopni PCI.

1995. gadā Microsoft izlaida operētājsistēmu Windows 95 ar standarta Plug and Play atbalstu. Tajā bija mēģināts maksimāli automatizēt ierīču detektēšanu, bet nepieciešamības gadījumā bija iespējams arī manuāli veikt uzstādījumus. Windows 95 instalēšanas procesā mēģina automātiski noteikt visas sistēmā instalētas ierīces. Ja ierīces detektēšanas process cieta neveiksmi un sistēma sasaldējās, gala lietotājam bija atkārtoti jāpalaiž dators. Kad atsākās detektēšanas process, instalators varēja izmantot izsekošanas žurnālu, lai pārlēktu vietai, kur iepriekš izraisījās procesa sasaldēšanās.

Tajā laikā bija papildierīču liela dažādība, daļai bija automātiska konfigurēšana, citām vēl joprojām vajadzēja veikt manuālu uzstādīšanu ar tiltslēgiem un DIP pārslēdžiem. Tā kā Windows 95 apakšā darbojās DOS, tad sistēmu varēja nokonfigurēt ierīču ielādēšanai trīs veidos:

tikai ar Windows 95 ierīču pārvaldnieka draiveriem;
izmantot DOS draiverus, kas norādīti CONFIG.SYS un AUTOEXEC.BAT konfigurācijas failos;
kopīgi izmantot DOS draiverus un Windows 95 ierīču pārvaldnieka draiverus.

Lai gan vēlākās ISA ierīces spēja veikt automātisko konfigurēšanu, tās bija ierobežotas ar pārtrauču mazu izvēles skaitu, ja sistēmai pieslēdza vairākas papildierīces.

Sarežģītajā Windows 95 vidē autodetektēšanas process reizēm radīja kļūdainus rezultātus, sevišķi sistēmām ar daudzām papildierīcēm. Tādējādi gadījās, ka ierīces, kurām bija pilns paškonfigurēšānas atbalsts, pārstāja darboties.

Ap 2000. gadu, pēc operētājsistēmu Windows 2000 un Windows XP izlaišanas plug and play problēmas tika atrisinātas.