Presuppozīcija
Valodniecībā par presuppozīciju (iepriekšēju pieņēmumu) sauc no saziņas akta konteksta un tās dalībnieku fona zināšanām atkarīgus izdarītus (bet noklusētus) pieņēmumus attiecībā uz izteikumu.
Piemērs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vai tavs suns māk staigāt uz pakaļkājām?
Presuppozīcija šajā gadījumā ir pieņēmums, ka uzrunātajam vispār ir suns.
Īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Lai izteikums būtu atbilstošs kontekstam, presuppozīcijai ir jābūt zināmai abiem (visiem) sarunas (saziņas) dalībniekiem.
- Pamatā presuppozīcijas paliek tās pašas, mainot izteikuma veidu (t.i., apgalvojums, jautājums, noliegums u.tml.)
Piemēram, gan jautājumam "Vai tavs suns māk staigāt uz pakaļkājām?", gan jautājumam "Vai tavs suns nemāk staigāt uz pakaļkājām?" ir viena un tā pati presuppozīcija, proti, ka tev vispār ir suns.
Tipi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Presuppozīciju tipi:
- eksistences: par kaut ko izsakoties, pieņem, ka tas vispār eksistē (Dievs tevi mīl.);
- faktuālā;
- nefaktuālā;
- kontrafaktiskā;
- leksikālā: izteikumā iekļauta leksikas vienība norāda uz noklusētu faktu (Es atkal atbildēju pareizi. — esmu jau kaut kad agrāk (vismaz vienu reizi) atbildējis pareizi);
- strukturālā;
Presuppozīcijas un patiesums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ir vairāki veidi, kā skaidrot, kas notiek gadījumos, ja presuppozīcija izrādās aplama.
- Ja presuppozīcija ir aplama, tad gan izteikums, uz kuru tā attiecas, gan šī izteikuma noliegums abi ir aplami.
Piemēram, ja man suņa nav, tad abi apgalvojumi — "Mans suns māk staigāt uz pakaļkājām." un "Mans suns nemāk staigāt uz pakaļkājām." ir aplami.
- Ja presuppozīcija ir aplama, tad izteikumiem, uz kuru tā attiecas, patiesuma vērtību piešķirt vispār nevar (Strosona pieeja).