Pseidonimitāte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Pseidonimitāte ir atvasināta no vārda pseidonīms, kas nozīmē 'izdomāts vārds', slēptas identitātes stāvoklis. Pseidonīms identificē tā turētāju, kas var būt viena vai vairākas personas, un piemīt, bet neatklāj savus īstos vārdus (t.i., juridiskās identitātes).[1] Lielākā daļa pseidonīmu lietotāju lieto pseidonīmus, lai paliktu anonīmi, bet anonimitāti ir grūti sasniegt, un bieži vien ir saistīta ar juridiskas dabas jautājumiem.[2] Reālai anonimitātei nepieciešama atgiezeniskās saites neesamība (angļu val. — unlinkability), piemēram, kad uzbrucēja veiktā pārbaude par pseidonīma turētāju nesniedz nekādu jaunu informāciju par pseidonīma turētāja patieso vārdu.[3]

Piemēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan terminu visbiežāk izmanto attiecībā uz identitāti un internetu, jēdzienam pseidonimitāte ir sena vēsture. Antīkajā literatūrā to bieži lietoja attiecībā uz slavenu personu, nevis saistībā ar slēpšanu vai viltus nolūkā; tas, iespējams, izmantots Jaunajā Derībā, apustuļa Pētera otrajā vēstulē. Piemēram, 18.gadsimtā izdotās visas Federālistu avīzes, tika parakstītas ar pseidonīmu "Publius", un ko pārstāvēja trīs cilvēki Džeimss Medisons, Aleksandrs Hamiltons, un Džons Džejs. Šīs avīzes tika rakstītas daļēji reaģējot uz vairākām Antifederālistu avīzēm, arī parakstītām ar pseidonīmiem. Pseidominitātes rezultātā, vēsturnieki zina, ka avīzes rakstīja Madisons, Hamiltons un Džejs, bet nav spējuši noteikt precīzi, kurš no trim autoriem ir rakstījuši attiecīgo avīzi.

Pseidonimitāte ir kļuvusi par nozīmīgu parādība internetā un citos datortīklos. Datortīklos, pseidonīmi piešķir dažādas pakāpes anonimitāti,[4] sākot no ļoti savstarpēji saistāmiem publiskiem pseidonīmiem (saikne starp pseidonīmu un cilvēku ir publiski zināma vai arī to ir viegli atrast), iespējams, savstarpēji saistāmiem ne publiskiem pseidonīmiem (saite ir zināma sistēmas operatoram, bet tā netiek publiskota), un līdz pat nesaistītiem pseidonīmiem (saite nav zināms sistēmas operatoram, un tas to nevar noteikt).[5] Piemēram, īsts anonīms pārsūtītājs ļauj interneta lietotājiem izveidot nepiesaistītus pseidonīmus.

Sistēmas operatori (sysops) vietnēs, kas piedāvā pseidonimitāti, piemēram, Wikipedia, nav ieinteresēti savās sistēmās veidot sasvstarpēji nesaistītas saiknes, jo tas padara neiespējamu pietiekami ātri iegūt informāciju par ļaunprātīgu lietotāju, lai apturētu vandālismu un citu nevēlamu uzvedību. Tiesībsargājošās iestādes, baidoties no lavīnveidīgām nelikumīgām darbībām arī nav entuziastiski noskaņoti.[6] Tomēr daži lietotāji un privātuma aktīvisti, piemēram, Amerikas Pilsoņu brīvības savienība uzskata, ka interneta lietotāji ir pelnījuši lielāku pseidonimitāti, lai viņi varētu sevi aizsargāt pret identitātes zādzību, nelikumīgu novērošanu no valsts puses, un citām nevēlamām sekām, kad izmanto internetu (tostarp nejaušu informācijas atklāšanu par viņu personisko informāciju, kā aprakstīts nākamajā sadaļā). Šādu viedokli ar likumu atbalsta dažās valstīs (piemēram, Kanādā), kas garantē pilsoņiem tiesības izteikties, izmantojot pseidonīmu. Tomēr šīs tiesības nedod iedzīvotājiem tiesības pieprasīt pseidonīmas runas publicēšanu attiecībā uz aprīkojumu, kas nav viņu īpašumā.

Pseidonimitāte un konfidencialitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa tīmekļa vietņu, kuras piedāvā pseidonimitāti, saglabā informāciju par lietotājiem. Šīs vietas bieži vien nav labi aizsargātas no uzbrukumiem to datu bāzu sistēmām. Piemēram, 2000. gadā pusaudzis no Velsas ieguva informācija par vairāk nekā 26000 kredītkaršu kontiem, arī par Bila Geita kontu.[7] 2003. gadā VISA un MasterCard paziņoja, ka iebrucēji ieguva informāciju par 5,6 miljoniem kredītkartkaršu.[8] Vietnes, kas piedāvā pseidonimitāti ir arī neaizsargātas pret konfidencialitātes pārkāpumiem. Pētījumā par iepazīšanās portāliem un pseidonīmajiem pārsūtītājiem, Kembridžas Universitātes pētnieki atklāja, ka sistēmas šajās tīmekļa vietnēs, ko izmanto, lai aizsargātu lietotāju datus var viegli apdraudēt, pat tad, ja izmantotais pseidonīmais kanāls ir aizsargāts ar kriptēšanu. Pseidonīmajiem lietotājiem ir jāpatur prātā, ka, ņemot vērā pašreizējo attīstības līmeni tīmekļa drošības inženierzinātnēs, viņu īstie vārdi var tikt atklāti jebkurā laikā.

Pseidonimitāte un tiešsaistes reputācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pseidonimitāte ir svarīga komponente, kas ir atrodama tiešsaistes izsoļu pakalpojumu (piemēram, eBay) reputācijas sistēmās, diskusiju vietnēs (piemēram, Slashdot) un enciklopēdijas projektu vietnēs (piemēram, Wikipedia). Pseidonīms lietotājs, kurš ir ieguvis pozitīvu reputāciju iegūst uzticību no citiem lietotājiem. Kad lietotāji uzskata, ka viņi tiks atalgoti, iegūstot labvēlīgu reputāciju, tie biežāk sāk uzvesties saskaņā ar portāla politiku.[9]

Ja lietotāji var iegūt jaunas pseidonīmu identitātes par brīvu vai par ļoti zemām izmaksām, uz reputācija balstītas sistēmas ir neaizsargātas pret slēptiem uzbrukumiem[10] (sauktu arī par sērijveida pseidonimitāti), kurā ļaunprātīgie lietotāji pastāvīgi kompromitē savu veco identitāti un iegūst jaunu, lai izvairītos no sekām par savu rīcību: "Internetā neviens nezina, ka vakar jūs bijāt suns, un tāpēc šodien būtu jābūt par suņubūdu."[11] Interneta lietotājus, kas ir aizliegti tīmekļu vietnēs vienīgi par to, lai atgrieztos ar jaunām identitātēm, sauc par zeķu marionetes.

Tiesas prāvas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2013.gada oktobrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Akciju sabiedrība "Delfi" pret Igauniju" nosprieda, ka igauņu ziņu portāls "Delfi" bija atbildīgs par lietotāju apmelojošiem komentāriem.[12]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. May, Timothy C. (1991). The Crypto Anarchist Manifesto.
  2. du Pont, George F. (2001) The Criminalization of True Anonymity in Cyberspace Archived 2006. gada 21. februārī, Wayback Machine vietnē. 7 Mich. Telecomm. Tech. L. Rev.
  3. Post, David G. (1996). Pooling Intellectual Capital: Thoughts on Anonymity, Pseudoanonymity, and Limited Liability in Cyberspace Archived 2007. gada 27. septembrī, Wayback Machine vietnē.. University of Chicago Legal Forum.
  4. Froomkin, A. Michael (1995). "Anonymity and Its Enemies (Article 4) Archived 2008. gada 25. maijā, Wayback Machine vietnē.". Journal of Online Law.
  5. Pfitzmann, A., and M. Köhntopp (2000). "Anonymity, Unobservability, and Pseudonymity: A Proposal for Terminology". In H. Federrath (ed.), Anonymity (Berlin: Springer-Verlag), pp. 1-9.
  6. Clarke, Roger (1998). "Technological Aspects of Internet Crime Prevention." Archived 2008. gada 14. augustā, Wayback Machine vietnē. Paper presented at the Australian Institute for Criminology's Conference on Internet Crime (February 16—17, 1998).
  7. Reuters News Service (2000). "Report: Hackers Had Gates' Credit Card Data" (March 26, 2000).
  8. Katayama, F. (2003) "Hacker accesses 5.6 Million Credit Cards" CNN.com: Technology (February 18, 2003).
  9. Kollock, P. (1999). "The Production of Trust in Online Markets." Archived 2009. gada 26. februārī, Wayback Machine vietnē. In E.J. Lawler, M. Macy, S. Thyne, and H.A. Walker (eds.), Advances in Group Processes (Greenwich, CT: JAI Press).
  10. Feldman, M., S. Papadimitriou, and J. Chuang (2004). "Free-Riding and Whitewashing in Peer-to-Peer Systems." Paper presented at SIGCOMM '04 Workship (Portland, Oregon, Aug. 30-Sept. 3, 2004).
  11. Friedman, E.; Resnick, P. (2001). "The Social Cost of Cheap Pseudonyms". Journal of Economics and Management Strategy 10 (2): 173–199. doi:10.1162/105864001300122476. Arhivēts no oriģināla 2008. gada 23. novembrī. Atjaunināts: 2016. gada 6. februārī.
  12. European Court CASE OF DELFI AS v. ESTONIA

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]