Pāriet uz saturu

Rūsas sēnes

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pucciniales)
Stiebru rūsa Puccinia graminis
Puccinia striiformis

Rūsas sēnes (Pucciniales, agrāk Uredinales) ir bazīdijsēņu nodalījuma rinda — mikroskopiskas patogēnas sēnes, kas izraisa augu slimībasrūsu. Rūsas sēnes ir obligāti parazīti, biotrofi organismi, kas attīstās uz noteikta saimniekauga dzīvajām šūnām, izraisot tā saslimšanu un nodarot būtisku kaitējumu populācijai vai sējumiem. Sēne veido brūnas, oranžas vai dzeltenas pustulas (spilventiņus) uz lapu vai augu virsmas, kas atgādina dzelzs rūsu un kļuva par iemeslu Pucciniales kārtas nosaukumam. Pustulu krāsa, izvietojums un lielums ir atkarīgs no sēnes sugas.

Rūsas ir fenotipiski un ģenētiski plastiski organismi ar sarežģītu dzīves ciklu.[1] Attīstības ciklā secīgi mainās haploīdās un diploīdās kodola fāzes. Sēnes agresivitāte raksturojas ar liela sporu daudzuma producēšanu, kas izplatās ar vēju lielos attālumos, un ar ģenētisko mainību, jo rodas jaunas agresīvas sēņu rases, kas var inficēt rezistentās augu šķirnes.[2]

Rūsas sēnes izraisa lauksaimnieciski nozīmīgas augu slimības. Slimajiem augiem pastiprinās transpirācija un pazeminās fotosintēzes intensitāte, lapas pāragri nokalst. Vidēji stipras infekcijas gadījumā ražas zudumi var sasniegt 15-30%. Jo agrākās auga attīstības fāzēs notiek inficēšanās, jo lielāki ir ražas zudumi.[3]

Stiebru rūsas (Puccinia graminis) dzīves cikls

Attīstības cikls

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attīstības cikls rūsas sēnēm ir sarežģīts, iedalāms trīs stadijās – pavasara, vasaras un ziemas. Ir pieci dažādi sporu tipi:

  • 0 — spermogoniji ar spermācijiem;
  • I — ecīdijas ar ecīdijsporām;
  • II — uredīniji ar uredosporām;
  • III — telīdiji ar telīdijsporām;
  • IV — bazīdiji ar bazīdijsporām.

Makrocikliskas rūsas sēnes veido visas piecas sporas. Mikrocikliskas neveido spermācijus, ecīdijsporas un bazīdijsporas, bet demicikliskas — neveido uredosporas. Rūsas attīstības cikla izprašanai ir svarīga nozīme slimības ierobežošanā.

Makrocikliskām un demicikliskām rūsas sēnēm var būt nepieciešami divi dažādi samniekaugi, lai pabeigtu dzīves ciklu. Piemēram, svītru rūsa Puccinia graminis parazitē uz graudaugiem, bet kā starpsaimnieks ecīdiju formai tiek izmantotas bārbeles.

Rūsas sēņu producētās bezdzimumsporas izplatās ar vēju, ūdeni vai kukaiņiem. Inficēšanās notiek, uz auga nonākot bazīdijsporām, kas no sēņu bazīdijām izplatās galvenokārt ar vēju. Lai notiktu inficēšanās, sporām jānonāk uz dzīvām auga šūnām. Inficētās auga daļas vai augus ieteicams iznīcināt, jo slimība optimālos apstākļos strauji izplatās.

  1. Fungicīdu pielietošana
  2. Rezistentu šķirņu izvēle
  3. Augu maiņa var apturēt sēnes dzīves ciklu, ja patogēns ir sugas specifisks
  4. Regulāra augu apsekošana, lai noteiktu slimību tās attīstības sākumā (īpaši pēc lietus un augsta mitruma laikā)
  5. Veselu, neinficētu sēklu izvēle

Graudaugu rūsas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Graudaugu rūsas ierosina Puccinia spp. sēnes. Ierosinātāji ir obligāti parazīti ar šauru specializāciju. Patogēna izplatība un attīstība ar atkarīga no šķirnes izturības. Kviešu rūsa ir vissenāk pazīstamā augu slimība.

Latvijā sastopamas sešu veidu graudaugu rūsas:

Citi izplatīti rūsas ierosinātāji [4]

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Gymnosporangium fuscum - bumbieru-kadiķu rūsa
  • Gymnosporangium juniperinum - ābeļu-kadiķu rūsa
  • Gymnosporangium juniperi-virginianae - ābeļu Amerikas rūsa
  • Melampsoridium betulinum - bērzu rūsa
  • Phragmidium rubi-idaei - aveņu rūsa
  • Puccinia porri - puravu rūsa
  • Tranzschelia pruni-spinosae - plūmju rūsa
  • Uromyces pisi - zirņu rūsa
  • Uromyces trifolii-repentis - baltā āboliņa rūsa
  • Uromyces viciae-fabae – pupu rūsa
  1. Cummins, George B., and Yasuyuki Hiratsuka. Illustrated genera of rust fungi. No. Ed. 3. American Phytopathological Society (APS Press), 2003.
  2. Marsalis, M. & Goldberg, N. (2006). Leaf, Stem, And Stripe Rust Diseases of Wheat. [Fact sheet]. New Mexico State University
  3. Bankina, Gaile. Ziemāju labības un to slimības. LLU. 104. lpp. ISBN 978-9984-48-141-8.
  4. «VAAD». Skatīts: 2017. gada 4. janvārī.[novecojusi saite]