Rīgas Svētā Jura baznīca
Svētā Jura baznīca ir ēka Vecrīgā, Skārņu ielā 10/16. Mūsdienās ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un tajā atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šobrīd pastāvošā ēka ir celta 13. gadsimta sākumā un ir viena no vecākajām mūra ēkām Rīgā. Tā bija celta kā Zobenbrāļu ordeņa mestru, vēlāk Livonijas ordeņa mestru un Rīgas komturu rezidence Rīgā, ko rīdzinieki sagrāva 1297. gadā, cīnoties pret ordeni. Salīdzinoši neskarta palika pils dienvidu daļa, kurā atradās Svētā Jura baznīca (no 1208. gada Sv. Jura kapela, kopš 1225. gada baznīca),[1] pēc 1330. gada — Svētā Gara hospitāļa baznīca. Šī vecās pils daļa arī ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Ēka sastāvēja no trim atsevišķām daļām: altāra telpas, kuru noslēdza pusapaļa apsīda, draudzes locekļiem domātās divjomu zāles, kas kādreiz bija pārsegta velvēm un priekštelpas, virs kuras pacēlās tornis. Mazie logi bija izvietoti no ārpuses grūti pieejamā augstumā. 15. gadsimta beigās priekštelpā ierīkoja nespējnieku patversmi. Kopš 16. gadsimta vidus, reformācijas notikumu ietekmē, celtni sāka izmantot kā noliktavu. Parādījās arī atbilstošs nosaukums — Svētā Gara noliktava.[2] Pēc kārtējā ugunsgrēka ailas, kas draudzes telpu savienoja ar altāra daļu un ar priekštelpu, 17. gadsimtā aizmūrēja, ar koka pārsegumiem izveidoja piecus stāvus, izraka dziļu pagrabu, aizmūrēja logus un tā radīja vairākas noliktavas.[2] 18. gadsimta sākumā noliktavu sienās iemūrēja skulptora M. Merkli veidotus akmens vainagus ar krāsainu baložu attēliem — noliktavu emblēmām. Līdz mūsdienām saglabājies tikai viens, pārējie laika gaitā pārveidoti.[3] Pēc baložu krāsām noliktavas sauktas par Baltā, Brūnā un Zilā baloža noliktavām.
Ēka izmantota kā noliktava līdz 1981.-1988. gadu restaurācijai un apvienošanai ar kaimiņu ēkām, pēc kuras šeit 1989. gadā ierīkoja Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju.[1]
Arhitektūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Romāņu stila celtnes kopgarums ir ap 48 metri. Ēkas iekšējā telpa sadalīta vairākos stāvos, kas pārsegti liela izmēra koka sijām. Bēniņu stāvos ierīkotas vinčas preču pacelšanai. Sienas mūrētas no kaļķakmens, daļēji no laukakmeņiem, bet detaļas veidotas no ķieģeļiem. Jumta segums saglabājis vecā tipa kārniņus.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 802. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
- ↑ 2,0 2,1 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 81–85. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
- ↑ 3,0 3,1 E. Kiše. L.Plauciņš. Rīgas architektūras pieminekļi. Rīga. 1956.