Rūpniecības politika
 | Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
 | Šajā rakstā ir pārāk maz vikisaišu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, saliekot tajā saites uz citiem rakstiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Rūpniecības politika ir valsts rīcības pasākums, kas vērsts uz ekonomikas struktūru izmaiņu, radot labvēlīgakus apstākļus noteiktu ekonomisko sektoru un ražošanas attīstībai. Rietumu teorijā un praksē šis termins vairāk atbilst jēdzienam „nozaru” vai „sektoru politika”.
Rūpniecības politiku var klasificēt trīs veidos kā aizsargājošu, adaptīvu un iniciatīvu.[1] Aizsargājoša rūpniecības politika ir orientēta uz izveidojušās infrastruktūras saglabāšanu, nodarbinātības uzturēšanu un nacionālo firmu aizsardzību pret ārvalstu konkurenci. Adaptīvā rūpniecības politika ir virzītu uz valsts rūpniecības struktūru piemērošanu notikušajām izmaiņām pasaules tirgos konkurences apstākļos. Iniciatīvā rūpniecības politika ir kad valsts aktīvi ietekmē valsts rūpniecības attīstību, vadoties pēc sev velamās struktūras.
Rūpniecības politikas mērķi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Valsts rūpniecības politikas mērķi var būt:
- nacionālās drošības nodrošināšana un atkarības no ārējiem avotiem, kas ir kritiski šai resursu drošībai, samazināšanās;
- sociālo problēmu atrisināšana, tajās skaitā nodarbinātības problēmu, stimulējot darbietilpīgu ražošanas nozaru attīstību;
- reģionālo problēmu atrisināšana, ja noteikti apstākļi ļauj nodrošināt depresīvu reģionu straujāku attīstību;
- potenciālu atsevišķu sektoru konkurences priekšrocību realizēšana, kas nevar tikt realizētas nevienādu starta apstākļu dēļ;
- mākslīga atsevišķu nozaru (piemēram, tādu, kas saistītas ar infrastruktūras vai pētniecības un izstrāžu jomas attīstību, izveidošanu vai attīstību), kurām ir zema rentabilitāte un augsti atmaksāšanās termiņi, bet kas domājams varētu dot ievērojamu netiešu efektu blakusnozarēs, investīciju pievilcīguma mākslīga palielināšana.
Otra rūpniecības politikas puse — praktiski vienmēr aktīva rūpniecības politika nozīmē vienu ekonomikas sektoru uzlabošanos uz citu tās sektoru nosacītu funkcionēšanas pasliktināšanās rēķina. Rūpniecības politiku var uzskatīt par veiksmīgu, ja valsts ieguvums no izvēlēto, prioritāro sektoru attīstības kopumā (ieskaitot kā tiešos tā arī netiešos labumus) ir augstāks, nekā zaudējums, kas radies visu citu attīstības palēnināšanās rezultātā.[2]
Rūpniecības politika - valsts investīciju projekts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rūpniecības politika pēc izstrādes un realizācijas shēmas ir līdzīga lielam investīciju projektam:[3]
- mērķa noteikšana,
- alternatīvo realizācijas veidu novērtēšana,
- vadoties no esošo resursu un efektivitātes viedokļa,
- konkrētu resursu izmantošanas mehānismu izstrāde.
Gadījumā ar rūpniecības politiku runa ir par valsts rīcībā esošajiem resursiem. Šos resursus nosacīti var iedalīt četrās grupās:
| Atvieglojumu-tarifu | Naudas-kredītu |
|---|---|
| |
| Infrastruktūras | Politiskie (organizatoriskie) |
likvidēšana, antimonopolā likumdošana, saplūšanas un pārņemšanas barjeras utt., |
Atvieglojumu-tarifu līdzekļi, kam gan nav nepieciešami tieši izdevumi, bet kas tā vai citādi īstermiņa periodā samazina valsts ieņēmumus. Bet tie ļauj prioritāriem sektoriem samazināt izdevumus un paaugstināt savu cenu konkurētspēju, uzkrāt pašu līdzekļus attīstībai un paplašināšanai, piesaistīt blakus līdzekļus (investīcijas).
Naudas-kredītu līdzekļiem ir nepieciešami ievērojami valsts budžeta vai citu valsts finansēšanas avotu līdzekļi.
Infrastruktūras līdzekļi ir valsts izmaksas ne tieši prioritārajā sektorā, bet blakus nozarēs, kas ļauj biznesam ieekonomēt pašu līdzekļus.
Ceturtā grupa - politiskie līdzekļi - ir visneviendabīgākā un daudzveidīgākā. Ārēji tā izskatās „vislētākā” un vienkāršākā. Taču daudzi no šiem instrumentiem ir visbīstamākie, jo
- ir grūti novērtēt to vai citu novāciju pielietošanas izmaksas un rezultātus
- normatīvi tiesisko noteikumu stabilitāte — viens no nepieciešamiem attīstības noteikumiem, izmaiņas šajā gadījumā nevar būt permanentas.
Apvienotās Eiropas rūpniecības politika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Eiropas rūpniecības politikas vēstures atskaites punkts ir Eiropas Komisijas paziņojums “Rūpniecības politika atvērtos un konkurētspējīgos apstākļos: pamatnostādnes Kopienas pieejai”(1990). Sekoja šādi citi dokumenti:
- Rūpnieciskās konkurētspējas politika Eiropas Savienībai” (1994)
- “Stimuli Eiropas uzņēmumu konkurētspējai globalizācijas apstākļos” (1998),
- “Rūpniecības politika paplašinātajā Eiropā” (2002),
- “Daži svarīgākie jautājumi Eiropas konkurētspējā” (2003),
- “Strukturālu pārmaiņu veicināšana: rūpniecības politika paplašinātai Eiropai” Arhivēts 2008. gada 8. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (2004),
- “Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: Politikas pamats ES apstrādes rūpniecības stiprināšanai — ceļā uz integrētāku pieeju rūpniecības politikai” Arhivēts 2008. gada 8. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (2005),
- "Rūpniecības politikas termiņa vidusposma pārskats" (2007),
- “ES rūpniecības stratēģijai labvēlīga ekonomikas politika” Arhivēts 2008. gada 8. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (2008).
Kopienas politiku jomās ir īstenoti nozīmīgi mērķi, vispirmām kārtām attiecībā uz iekšējā tirgus konsolidāciju un nesen arī attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību. Uzmanība, kas vērsta uz šo prioritāšu kopumu (Māstrihtas kritēriju ievērošana, iekšējā tirgus regulējums, ļoti atšķirīgi ražošanas un ekonomiskie apstākļi) bija par iemeslu tam, ka ES rūpniecības potenciāla atbalsta politikas jomas tika atstātas novārtā. Šajā scenārijā rūpniecības politikai bija mazāka nozīme izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā. Tas ir saistīts ar lēmumiem, kas praktiski ļāva dalībvalstīm izvēlēties jebkuru virzienu šajā nozarē; tā rezultātā nepietiekami tika slēgti starpvalstu nolīgumi un bija vāja koordinācija pašā ES iekšienē. Kaut arī pēdējos 25 gados tika veikts darbs un izstrādāti dokumenti, lai Eiropas Savienībā izvedotu rūpniecības politiku, kas ļautu tikt līdzi pasaules ekonomikas lielvalstīm, vispārējais iespaids ir tāds, ka pārsvaru ir guvušas valstu intereses. Daudz tika izdarīts, lai paātrinātu privatizāciju un liberalizāciju, ko uzskata par labākajiem ekonomiskās izaugsmes stimuliem, atstājot novārtā Kopienas atbalsta politiku rūpniecības un ražošanas nozarēm.
— ES rūpniecības stratēģijai labvēlīga ekonomikas politika Arhivēts 2008. gada 8. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
Eiropas Komisija savā 2008.g. paziņojumā “Daži svarīgākie jautājumi Eiropas konkurētspējā — ceļā uz integrētu pieeju” uzsvēra pastāvošās rūpniecības lomas samazināšanās (deindustrializācijas) un uzņēmumu pārvietošanas tendences, kas daļēji ir savstarpēji saistītas parādības. „Nav šaubu, ka pēdējās desmitgadēs ES ekonomikā notikušas milzīgas pārmaiņas: ražošanas daļa ES ekonomikā samazinājās no 30 % 1970. gadā uz 18 % 2001. gadā, vienlaicīgi strauji augot pakalpojumu nozarei — no 52 % uz 71 %. Uzņēmumu pārvietošana īpaši skar ražošanu, kas maz izmanto tehnoloģijas, bet ir darbietilpīga. Tomēr viens no patiesiem riskiem ir tas, ka ārpus ES robežām var tikt pārvietota (un tas jau notiek) arī pētniecība un izstrāde".[4] Jaunākie dati par rūpniecības pasūtījumiem, ko 2008. gada februārī beigās publicēja Eurostat, ir satraucoši.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ S. Gubanovs. Rupniecības politika un valsts. Ekonomists, 2004.g. № 7
- ↑ The Industrial Policy Debate. Congress of the United States Congressional Budget Office. 1983.
- ↑ S. Gribs. Rupniecības politika. Auditors, 2006.g., № 6
- ↑ “ES rūpniecības stratēģijai labvēlīga ekonomikas politika” Arhivēts 2008. gada 8. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (2008).
- ↑ Industrial new orders down by 3.6% in euro area. Euro-indikators news release. 24/2008 - 22 February 2008[novecojusi saite]
|