Rūpniecības politika

Vikipēdijas lapa

Rūpniecības politika ir valsts rīcības pasākums, kas vērsts uz ekonomikas struktūru izmaiņu, radot labvēlīgakus apstākļus noteiktu ekonomisko sektoru un ražošanas attīstībai. Rietumu teorijā un praksē šis termins vairāk atbilst jēdzienam „nozaru” vai „sektoru politika”.

Rūpniecības politiku var klasificēt trīs veidos kā aizsargājošu, adaptīvu un iniciatīvu.[1] Aizsargājoša rūpniecības politika ir orientēta uz izveidojušās infrastruktūras saglabāšanu, nodarbinātības uzturēšanu un nacionālo firmu aizsardzību pret ārvalstu konkurenci. Adaptīvā rūpniecības politika ir virzītu uz valsts rūpniecības struktūru piemērošanu notikušajām izmaiņām pasaules tirgos konkurences apstākļos. Iniciatīvā rūpniecības politika ir kad valsts aktīvi ietekmē valsts rūpniecības attīstību, vadoties pēc sev velamās struktūras.

Rūpniecības politikas mērķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts rūpniecības politikas mērķi var būt:

  • nacionālās drošības nodrošināšana un atkarības no ārējiem avotiem, kas ir kritiski šai resursu drošībai, samazināšanās;
  • sociālo problēmu atrisināšana, tajās skaitā nodarbinātības problēmu, stimulējot darbietilpīgu ražošanas nozaru attīstību;
  • reģionālo problēmu atrisināšana, ja noteikti apstākļi ļauj nodrošināt depresīvu reģionu straujāku attīstību;
  • potenciālu atsevišķu sektoru konkurences priekšrocību realizēšana, kas nevar tikt realizētas nevienādu starta apstākļu dēļ;
  • mākslīga atsevišķu nozaru (piemēram, tādu, kas saistītas ar infrastruktūras vai pētniecības un izstrāžu jomas attīstību, izveidošanu vai attīstību), kurām ir zema rentabilitāte un augsti atmaksāšanās termiņi, bet kas domājams varētu dot ievērojamu netiešu efektu blakusnozarēs, investīciju pievilcīguma mākslīga palielināšana.

Otra rūpniecības politikas puse — praktiski vienmēr aktīva rūpniecības politika nozīmē vienu ekonomikas sektoru uzlabošanos uz citu tās sektoru nosacītu funkcionēšanas pasliktināšanās rēķina. Rūpniecības politiku var uzskatīt par veiksmīgu, ja valsts ieguvums no izvēlēto, prioritāro sektoru attīstības kopumā (ieskaitot kā tiešos tā arī netiešos labumus) ir augstāks, nekā zaudējums, kas radies visu citu attīstības palēnināšanās rezultātā.[2]

Rūpniecības politika - valsts investīciju projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūpniecības politika pēc izstrādes un realizācijas shēmas ir līdzīga lielam investīciju projektam:[3]

  • mērķa noteikšana,
  • alternatīvo realizācijas veidu novērtēšana,
  • vadoties no esošo resursu un efektivitātes viedokļa,
  • konkrētu resursu izmantošanas mehānismu izstrāde.

Gadījumā ar rūpniecības politiku runa ir par valsts rīcībā esošajiem resursiem. Šos resursus nosacīti var iedalīt četrās grupās:

Atvieglojumu-tarifu Naudas-kredītu
    • atvieglotie nodokļu režīmi, amortizācijas politika,
    • muitas politika
    • tarifu politika (dabīgo monopolu cenas),
    • parādu restrukturizācija||
    • tieša dažu darbības veidu valsts kreditēšana ar atvieglotām likmēm,
    • komerckredītu procentu likmju subsidēšana,
    • valsts kredītgarantijas,
    • valsts atbalsts līzingam,
    • valsts tiešās investīcijas
  • Infrastruktūras Politiskie (organizatoriskie)
  • kadru sagatavošana par valsts līdzekļiem noteiktās specialitātēs,
  • ZPD veikšana un rezultātu nodošana privātajam sektoram ar atvieglotiem noteikumiem,
  • ieguldījumi ražošanas tehnoloģisko infrastruktūru (transporta, komunikāciju) izveidē u.c.
  • administratīvo un regulējošo barjeru ieejai tirgū un iziešanai no tā (reģistrācija, licencēšana, standartizācija)
    likvidēšana, antimonopolā likumdošana, saplūšanas un pārņemšanas barjeras utt.,
  • eksportētāju uz citu valstu tirgiem interešu organizatoriski politiskais atbalsts,
  • „starpnieka” funkcija starp dažādām nozaru asociācijām un dažādu sektoru interešu saskaņošana
  • Atvieglojumu-tarifu līdzekļi, kam gan nav nepieciešami tieši izdevumi, bet kas tā vai citādi īstermiņa periodā samazina valsts ieņēmumus. Bet tie ļauj prioritāriem sektoriem samazināt izdevumus un paaugstināt savu cenu konkurētspēju, uzkrāt pašu līdzekļus attīstībai un paplašināšanai, piesaistīt blakus līdzekļus (investīcijas).

    Naudas-kredītu līdzekļiem ir nepieciešami ievērojami valsts budžeta vai citu valsts finansēšanas avotu līdzekļi.

    Infrastruktūras līdzekļi ir valsts izmaksas ne tieši prioritārajā sektorā, bet blakus nozarēs, kas ļauj biznesam ieekonomēt pašu līdzekļus.

    Ceturtā grupa - politiskie līdzekļi - ir visneviendabīgākā un daudzveidīgākā. Ārēji tā izskatās „vislētākā” un vienkāršākā. Taču daudzi no šiem instrumentiem ir visbīstamākie, jo

    • ir grūti novērtēt to vai citu novāciju pielietošanas izmaksas un rezultātus
    • normatīvi tiesisko noteikumu stabilitāte — viens no nepieciešamiem attīstības noteikumiem, izmaiņas šajā gadījumā nevar būt permanentas.

    Apvienotās Eiropas rūpniecības politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    Eiropas rūpniecības politikas vēstures atskaites punkts ir Eiropas Komisijas paziņojums “Rūpniecības politika atvērtos un konkurētspējīgos apstākļos: pamatnostādnes Kopienas pieejai”(1990). Sekoja šādi citi dokumenti:

    Eiropas Komisija savā 2008.g. paziņojumā “Daži svarīgākie jautājumi Eiropas konkurētspējā — ceļā uz integrētu pieeju” uzsvēra pastāvošās rūpniecības lomas samazināšanās (deindustrializācijas) un uzņēmumu pārvietošanas tendences, kas daļēji ir savstarpēji saistītas parādības. „Nav šaubu, ka pēdējās desmitgadēs ES ekonomikā notikušas milzīgas pārmaiņas: ražošanas daļa ES ekonomikā samazinājās no 30 % 1970. gadā uz 18 % 2001. gadā, vienlaicīgi strauji augot pakalpojumu nozarei — no 52 % uz 71 %. Uzņēmumu pārvietošana īpaši skar ražošanu, kas maz izmanto tehnoloģijas, bet ir darbietilpīga. Tomēr viens no patiesiem riskiem ir tas, ka ārpus ES robežām var tikt pārvietota (un tas jau notiek) arī pētniecība un izstrāde".[4] Jaunākie dati par rūpniecības pasūtījumiem, ko 2008. gada februārī beigās publicēja Eurostat, ir satraucoši.[5]

    Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    1. S. Gubanovs. Rupniecības politika un valsts. Ekonomists, 2004.g. № 7
    2. The Industrial Policy Debate. Congress of the United States Congressional Budget Office. 1983.
    3. S. Gribs. Rupniecības politika. Auditors, 2006.g., № 6
    4. “ES rūpniecības stratēģijai labvēlīga ekonomikas politika” Arhivēts 2008. gada 8. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (2008).
    5. Industrial new orders down by 3.6% in euro area. Euro-indikators news release. 24/2008 - 22 February 2008[novecojusi saite]