Relatīvā priekšrocību teorija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Relatīvā priekšrocību teorija balstās, ka konkrētu preci eksportē tā valsts, kurai ir relatīvās priekšrocības šīs preces ražošanā, šai valstij ir mazākas relatīvās izmaksas. Relatīvās priekšrocības ir spēja ražot preci ar mazākām relatīvām izmaksām, nodrošinot efektīvu resursu izmantošanu. Relatīvās izmaksas ir produktu daudzums, kuru valstij jāupurē vai jāzaudē, ražojot konkrētā produkta papildus vienību.[1]

Relatīvās priekšrocības koncepciju izvirzīja angļu klasiskās ekonomikas skolas pārstāvis Deivids Rikardo.

Absolūtā priekšrocību koncepcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Absolūto priekšrocību koncepciju izstrādāja skotu ekonomists Ādams Smits. Absolūto priekšrocību teorija nosaka, ka absolūtā priekšrocība kādai valstij pār otru valsti kādas preces ražošanā ir tad, ja tā var ražot šo preci izmantojot mazāku resursu daudzumu kā otra valsts. Absolūtās priekšrocības nosaka valsts ģeogrāfiskais novietojums klimatiskie apstākļi, dabas un darba resursi, kapitāls un ražošanas tehnoloģija. Atkarībā no tā, kādas ir absolūtās priekšrocības, valsts specializējas noteiktu preču ražošanā un pērk sev nepieciešamās lietas no citām valstīm. Specializējoties vienām valstīm tādās jomās, kurās ir absolūtās priekšrocības, un tirgojot savus pārpalikumus citām valstīm, ieguvējas ir abas puses.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 U.Gods, Makroekonomika-Rīga,Turība, 2002.g.,271.lpp