Zirga gaitas
Dažādos veidus, kā zirgs pārvietojas, sauc par zirga gaitām. Tās var būt gan dabiskas, gan cilvēku trenētas un attīstītas.[1]
Klasifikācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zirga gaitas var iedalīt dažādos veidos. Visas iedzimtās zirga gaitas dalās divās lielās grupās: "dabiskajās" gaitās un "vieglajās" gaitās. Dabiskās gaitas ir visiem zirgiem kopš piedzimšanas, tās nav jātrenē un jāmāca. Arī vieglās gaitas ir iedzimtas, bet tās nav visiem zirgiem. Vieglās gaitas ir tikai dažām šķirnēm, un ļoti bieži, lai zirgs kopā ar jātnieku ietu vieglajā gaitā, tā viņam ir jāattīsta. Jo ir vieglās gaitas, kas, lai saglabātu līdzsvaru, ir fiziski grūtas ar jātnieku uz muguras. Zirgam nevar iemācīt vieglo gaitu, ja tā viņam nav iedzimta.
Cits veids, kā mēdz klasificēt gaitas, ir sadalījums grupās pēc to stila: soļu gaitas (ieskaitot vieglo soļu gaitu), skrienošās jeb rikšu gaitas un lēkšu gaitas. Šādi zirgu gaitas ir iedalījusi Britu Zirgu Asociācija, un dresāžas noteikumos tiek izšķirtas 4 soļu gaitas, 6 rikšu gaitas, 5 lēkšu gaitas, apstāšanās un atkāpšanās.[2]
Tā sauktās "dabiskās" gaitas ir soļi, rikši, lēkši un auļi (ļoti ātri lēkši).[3] Ir cilvēki, kas sauc visas šīs gaitas par trim gaitām, bet ir zirgu speciālisti, kas uzskata, ka zirgam ir četras gaitas, izdalot auļus kā atsevišķu gaitu. Visas šīs gaitas ir visiem zirgiem; gan mājas zirgiem, gan savvaļas zirgiem, gan visām zirgu ģints Equus apakšģintīm, sugām un pasugām. Bet reizēm ir izņēmumi zirgiem, kuriem ir iedzimtas vieglās gaitas, kad rikši aizvietojas ar vienu no vieglajām gaitām, piemēram, ar toltu.[3] Tomēr visbiežāk vieglo gaitu zirgi var gan toltot, gan rikšot.
Soļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Soļi ir četru piesitienu gaita ar vidējo ātrumu apmēram 6,4 km/st. Kad zirgs soļo, tā kājas pieskaras zemei sekojoši: kreisā pakaļkāja, kreisā priekškāja, labā pakaļkāja, labā priekškāja. Piesitieni ir regulāri un ritmiski; 1-2-3-4. Soļojot zirgam vienmēr viena kāja ir pacelta gaisā, un pārējās trīs ir uz zemes. Tā ir ļoti stabila un droša gaita. Zirga galva un kakls soļojot viegli kustas uz augšu un leju, kas palīdz saglabāt līdzsvaru.[4]
Ideāla soļu gaita ir tad, ja pakaļkāja tiek nolikta uz zemes nedaudz tālāk uz priekšu nekā pirms tam uz zemes stāvēja tās pašas puses priekškāja. Jo pakaļkāja pārliekas tālāk uz priekšu, jo soļu gaita ir mīkstāka un patīkamāka jātniekam. Dažādas šķirnes un zirgi kā indivīdi variē soļu "mīkstumā" un komfortā, lai gan jātnieks vienmēr jutīs nelielu zirga ķermeņa kustību no vieniem sāniem uz otriem, mainoties tā pakaļkājām.
Ātrākā soļu gaita ir "skrienošā soļošana", kā to sauc, ja runā par Tenesijas soļojošo zirgu jeb "tolts", ja runā par Islandes zirgu. Šī gaita rakstā ir aprakstīta nedaudz zemāk.
Spāņu solis ir viena no soļu gaitām, kuru zirgam ir attīstījis cilvēks, balstoties uz dabiskajiem, iedzimtajiem elementiem, savirknējot tos gaitā. Dabā zirgi tā nesoļo, bet, piemēram, ērzelis šādā veidā izrādās ķēvei, izpildot šo soli vienu-divas reizes. Ir cilvēki, kas uzskata, ka ķēvēm nevajadzētu piedalīties dresāžas sportā.
Rikši
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rikši ir divu piesitienu gaita, kas var variēt ar dažādu ātrumu, no lēna līdz ātram. Vidējais rikšu ātrums ir 13 km/st, varētu teikt, ka zirgs rikšo tikpat ātri, kā skrien vesels, pieaudzis cilvēks. Ir šķirnes, kas var rikšot ļoti ātri, piemēram, Amerikas rikšotājs var rikšot ātrāk, nekā auļo parasts zirgs (zirgs, kas nav sacīkšu zirgs).[5]
Rikšu gaitā diagonālais kāju pāris kustas un pieskaras zemei vienlaicīgi. Ātros rikšos ir brīdis, kad zirgs it kā lido, visas četras kājas tam ir gaisā. Tā ir ļoti stabila, līdzsvarota gaita, un zirgam, lai sevi līdzsvarotu, nav vajadzīgs papildus kustināt kaklu un galvu augšup, lejup.[5] Rikši ir zirga darba gaita, zirgs var rikšot ļoti ilgi, atšķirībā no lēkšiem un auļiem. Veselīgs zirgs var rikšot stundām ilgi, un tā ir galvenā gaita, kādā zirgs savvaļā pārvietojas no vienas vietas uz otru.
Atkarībā no zirga un tā ātruma, rikši var būt diezgan grūta gaita jātniekam. Jātnieks tiek it kā izsviests no sedliem katru reizi, kad diagonālais kāju pāris atsitas pret zemi, tādēļ jātniekam ir jamācās sēdēt sedlos, sevi ritmiski šūpojot augšup un lejup. Ja jātnieks nemāk sevi ritmiski saskaņot ar zirga kustībām, tad jātnieks ar savu svaru dauza zirga muguru, katru reizi pret to atsitoties. Lai iemācītos sēdēt zirgā rikšu gaitā un pēc tam varētu ilgstoši rikšot, jātniekam ir jābūt attīstītiem muguras un vēdera muskuļiem. Kad jātnieks ir apguvis turēt sevi līdzsvarā rikšos, tad arī viņam šī gaita vairs nav grūta[5], citādāk tas ir ar ātrajiem rikšiem. Pat pieredzējušiem un trenētiem jātniekiem ir grūti ilgstoši nosēdēt ātros rikšos. Ir neiespējami nosēdēt uz sacīkšu rikšotāja, kad tas rikšo brīviem, nesavāktiem rikšiem, maksimālā ātrumā.
Dresāžas zirgiem māca rikšu variācijas: piaffe un pasāžu. Piaffe ir rikšu gaita, kas gandrīz notiek uz vietas, ar nelielu kustību uz priekšu. Pasāža ir paplašināta, bet ļoti lēna, it kā pauzēta rikšu gaita. Abās gaitās zirgam ir jābūt ļoti labi trenētam un sakopotam, ar labi attīstītu muskulatūru.[6] Dabā ērzeļi izpilda gan piaffe, gan pasāžu, izrādoties ķēvei.
Lēkši un auļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lēkši
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lēkši ir savākta, kontrolēta trīs piesitienu gaita, kas parsti ir nedaudz ātrāka nekā vidēji ātri rikši.[7] Ja klausās kāju piesitienu troksnī, tad var dzirdēt ritmu: 1-2-3 pauze 1-2-3 pauze. Jo zirgs skrien ātrāk, jo garāka ir pauze.
Lēkšos viena no pakaļkājām ir atspēriena pakaļkāja, piemēram, labā pakaļkāja atsperas un stumj zirgu uz priekšu. Laikā, kad atspēriena kāja atsitas pret zemi, pārējās trīs kājas lido uz priekšu. Nākamās kājas, kas atsitas pret zemi, ir kreisā pakaļkāja un labā priekškāja vienlaicīgi, labajai pakaļkājai uz īsu brīdi joprojām atrodoties uz zemes. Trešais piesitiens pie zemes ir ar kreiso priekškāju, bet uz zemes uz īsu brīdi joprojām ir diagonālais pāris.[7]
Lēkšos viena no priekškājām un tās pašas puses pakaļkājām ir novietotas nedaudz priekšā otrām divām kājām. To sauc par vadošo kāju. Izņēmums ir "pretējie" lēkši, lēkšojot aplī, zirgam ir ērti un vēlams gaitu vadīt ar iekšējo kāju. Tātad, ja zirgs uzsāk lēkšot ar labo pakaļkāju, kā paskaidrots piemērā iepriekš, tad viņam ir kreisā vadošā kāja.[7]
Kad zirgam mugurā sēž jātnieks, tad jautājums par vadošo kāju kļūst ļoti aktuāls. Jājot ar zirgu ierobežotā laukumā, pareiza vadošā kāja kļūst ļoti svarīga zirga līdzsvaram. Pārejot no lēnākas gaitas lēkšos, jātnieks parasti dod zirgam zīmi, kuru kāju izvēlēties par vadošo. Piedevām, kad konkūrā zirgs ir pārlēcis šķērsli, jātnieks dod zīmi, kāda būs nākamā vadošā kāja, lai varētu pārlēkt nākamo šķērsli vai izņemt pagriezienu. Jātnieks dresāžā vai polo sacīkstēs var zirgam pieprasīt arī nepareizo vadošo kāju - "pretējos" lēkšus. Tas viss no zirga prasa lielu sagatavotību un sakopojumu. Lēkšojot taisni, zirgam var prasīt nomainīt vadošo kāju, to sauc par "lidojošo" vadošās kājas maiņu.
Auļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Auļi ir ļoti līdzīga gaita lēkšiem; izņemot to, ka tā ir ļoti ātra gaita, zirgam ir lidojums gaisā, un trīs piesitienu gaita izvēršas par četru piesitienu gaitu. Tā ir zirga ātrākā gaita, vidējais ātrums ir 40-50 km/st. Savvaļā zirgi auļo, lai aizbēgtu no ienaidniekiem. Zirgs no vietas ātri var noauļot apmēram 3 km, tad tam vajag atpūsties un palēnināt gaitu.[8]
Auļi ir zirgu ātruma sacīkšu gaita. Pasaulē reģstrētais ātruma rekords ir Amerikas ceturtdaļjūdzes zirgam (angliski -Quarter horse) - 88 km/st. Ceturtdaļjūdzes zirgi ir šķirne, kas izveidota, lai sacenstos auļos distancē, kas ir vienas ceturtdaļjūdzes garumā.
Tāpat kā lēkšos, zirgam auļos viena pakaļkāja ir atspēriena kāja un otras puses priekškāja ir vadošā kāja, bet diagonālās kājas, kas lēkšos atsitas pret zemi vienlaicīgi, auļos pieskaras zemei ar apmēram 1 sekundes atšķirību, tad abas gaitas - gan lēkši, gan auļi noslēdzas ar vadošās kājas atsitienu pret zemi.[8]
Pēc atspēriena pret zemi seko lidojums gaisā, bet atšķirībā no lēciena pāri šķērslim, kad pirmās pie zemes pieskaras priekškājas, auļos pirmā kāja pēc lidojuma pie zemes piesitas otra pakaļkāja (pretējā atspēriena pakaļkājai)
Aida
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aida gaita ir divu piesitienu gaita, kad vienlaicīgi uz priekšu kustas vienas un tās pašas puses priekškāja un pakaļkāja, tieši pretēji rikšiem, kad uz priekšu kustas diagonālo kāju pāris. Abās šajās gaitās vienmēr vismaz divas kājas ir gaisā. Skaistai aida gaitai ir lidojums starp piesitieniem, tādēļ to mēdz saukt arī par "lidojošo aidu". Ja aida gaitai nav lidojuma fāzes, tā ir lēna un ļoti neērta gaita jātniekam, tad to sauc par "cūkas aidu", un, piemēram, Islandes zirgus ar tādu aidu parasti izbrāķē. Ir šķirnes, kurām aida gaita ir kaut kur pa vidu starp skrienošo soļošanu un lidojošo aidu: sobrendando zirgs un peruāņu paso. Ir zirgi, kas rikšus aizvieto ar aidu, bet visbiežāk zirgi var gan rikšot, gan skriet aidā.
Kopumā aida gaita ir ātrāka gaita nekā rikši, un tā ātrums ir salīdzināms ar auļiem. Aida gaitai tiek rīkotas speciālas sprinta sacīkstes, distances garums, piemēram, Islandē ir 250 m. Distance ir tik īsa tādēļ, ka tā prasa no zirga ļoti daudz enerģijas.[9]
Aida gaita ir grūta gaita ne tikai zirgam, bet arī jātniekam, un tam ir jābūt atlētiskam un veiklam, jo aidā jātnieks lielā ātrumā tiek šūpots no viena puses uz otru. Tas ir ļoti līdzīgi, kā jāt ar kamieli, kas ir vēl viens aidā skrienošs dzīvnieks. Tikai kamielis ir augsts, garām kājām, un jātnieks var izsekot līdzi šūpojošām uz sāniem kamieļa kustībām. Bet zirga aida ir ļoti ātra gaita, ar salīdzinoši mazākiem soļiem, un jātnieks tiek lielā ātrumā svaidīts no vienas puses uz otru. Tomēr izņēmums ir islandiešu aida, kas skaitās mīksta gaita, un tā tiek ļoti augstu vērtēta pie Islandes zirgu audzētājiem.
Vieglās gaitas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atšķirībā no šķirnēm, ir vairākas vieglās gaitas, bet tās visas ir četru piesitienu gaitas. Tās atšķiras gan ar soļu rakstu, gan ātrumu. Visas vieglās gaitas ir ātrākas kā soļošana, bet parasti ir lēnākas nekā lēkši. No gaitām, kas ir ātrākas par soļiem, tās ir visērtākās gaitas jātniekam. Jātniekam ir diezgan viegli un ērti šādā gaitā nojāt garu ceļa distanci[10], tādēļ vieglo gaitu zirgu šķirnes ir populāras starp cilvēkiem, kuriem sedlos dienā joprojām ir jāpavada ilgs laiks. Ir šķirnes, kurām vieglā gaita neprasa nekādu papildus apmācību, bet ir šķirnes, kurām ar minimālu apmācību zirgi spēj izpildīt vieglo gaitu.
Vieglās gaitas kopumā dalās divās grupās: laterālās gaitas, kad vienas puses priekškāja un pakaļkāja kustas viena aiz otras, un diagonālās gaitas, kad pretējās puses priekškājas un pakaļkājas seko viena otrai.
Galvenās vieglās gaitas:
Fokstrota gaita galvenokārt asociējas ar Amerikas Misuri fokstrota zirgu šķirni, bet ir arī citas šķirnes, kas iet šajā gaitā. Fokstrota gaita ir četru piesitienu gaita, kurā diagonālā pāra priekškāja tiek nolikta uz zemes pirms pakaļkājas.[11]
Paso gaita ir laterāla četru piesitienu gaita, kas raksturīga peruāņu paso zirgiem un paso fino zirgiem. Paso fino zirgu paso gaitas variējas no lēnas līdz ātrai: paso fino, paso korto un paso largo. Peruāņu paso zirgiem ir vēl gaita, ko sauc par paso llano, kurai ir raksturīgs paplašināts laterālais solis priekškājai.
Raks ir laterāla gaita, kas raksturīga piecu gaitu Amerikas jājamzirgam. Raka gaitā zirgs var sasniegt gandrīz aida ātrumu, bet tā joprojām ir četru piesitienu gaita, ar ritmisku un līdzenu 1-2-3-4 piesitienu pie zemes.
Skrienošā soļošana ir četru piesitienu laterāla gaita, kur kājas tiek liktas tāpat kā ejot, bet ātrums ir lielāks un gaita ir mīkstāka nekā soļi. Tā ir Tenesijas soļojošā zirga iedzimtā gaita, kas tam nav jātrenē.
Šādu pašu gaitu Islandes zirgiem sauc par toltu. Toltam atšķirībā no skrienošās soļošanas ir lielāks ātrums un vēl plūstošākas kustības. Toltam izšķir lēno toltu un ātro toltu, tā ātrums var sasniegt lēkšu ātrumu. Toltā, tāpat kā skrienošajā soļošanā, kājas tiek liktas tādā pašā secībā kā soļojot, bet atšķirībā no soļošanas, kad pie zemes ir vienmēr vismaz trīs kājas, toltā pie zemes ir vismaz 1 kāja. Toltā nekad nav brīža, kad visas kājas būtu atrautas no zemes, lai cik ātra būtu gaita. Tieši tādēļ tolts ir ļoti ērta gaita jātniekam, jo nav fāzes, kurā zirgs varētu izsist jātnieku ārā no sedliem.[12]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Ensminger, M. E. Horses and Horsemanship 6th edition USA: Interstate Publishers 1990 ISBN 0-8134-2883-1 p. 65-66
- ↑ Tristan David Martin Roberts (1995) Understanding Balance: The Mechanics of Posture and Locomotion, Nelson Thornes, ISBN 0-412-60160-5
- ↑ 3,0 3,1 Harris, Susan E. Horse Gaits, Balance and Movement New York: Howell Book House 1993 ISBN 0-87605-955-8 p.32
- ↑ Harris, Susan E. Horse Gaits, Balance and Movement New York: Howell Book House 1993 ISBN 0-87605-955-8 32-33. lpp
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Harris, Susan E. Horse Gaits, Balance and Movement New York: Howell Book House 1993 ISBN 0-87605-955-8 p. 35-37
- ↑ Harris, Susan E. Horse Gaits, Balance and Movement New York: Howell Book House 1993 ISBN 0-87605-955-8 p. 39
- ↑ 7,0 7,1 7,2 Harris, Susan E. Horse Gaits, Balance and Movement New York: Howell Book House 1993 ISBN 0-87605-955-8 42-44. lpp
- ↑ 8,0 8,1 Harris, Susan E. Horse Gaits, Balance and Movement New York: Howell Book House 1993 ISBN 0-87605-955-8 47-49. lpp
- ↑ Pferde und Reitwissenschaften[novecojusi saite]
- ↑ Harris, Susan E. Horse Gaits, Balance and Movement New York: Howell Book House 1993 ISBN 0-87605-955-8 p. 50-55
- ↑ Ensminger, M. E. Horses and Horsemanship 6th edition USA: Interstate Publishers 1990 ISBN 0-8134-2883-1 68. lpp
- ↑ «The Special Gaits of the Icelandic Horse». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 11. decembrī. Skatīts: 2009. gada 9. janvārī.