Islande

Islandes Republika Ísland
Karogs Ģerbonis
Himna: Lofsöngur
Location of
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Reikjavika 001) 64°08′N 21°56′W
Valsts valodas		nav, (faktiski — islandiešu valoda)
Valdība		Parlamentāra republika
-	Prezidents	Halla Tómasdóttir
-	Premjerministrs	Bjarni Benediktsson
Neatkarība		Neatkarība no Dānijas 1904. gada 1. februārī pašpārvaldes likums. 1918. gada 1. decembrī suverenitāte. 1944. gada 17. jūnijā neatkarīga republika
Platība
-	Kopā	103 001 km² (107.)
-	Ūdens (%)	2,7
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2018. gadā	350 710 (172.)
-	Blīvums	3,1/km² (230.)
Džini koef. (2016)		24,1 (zems) (2.)
TAI (2019)		▲ 0,949 (augsts) (4.)
Valūta		Islandes krona (ISK)
Laika josla		(UTC+0)
Interneta domēns		.is
ISO 3166-1 kods		352 / IS / ISL
Tālsarunu kods		+354

Islande (islandiešu valodā: Ísland) ir salu valsts Atlantijas okeāna ziemeļos starp Grenlandi, Norvēģiju un Britu salām, mazliet uz dienvidiem no polārā loka. Islandē dzīvo apmēram 350 tūkstoši iedzīvotāju un tās kopējā platība ir 103 000 km². Galvaspilsētā Reikjavikā un tās apkaimē dzīvo apmēram puse no valsts iedzīvotājiem. Islande atrodas uz Vidusatlantijas grēdas, kas ir robeža starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektoniskajām plātnēm, tāpēc tai raksturīga augsta vulkāniskā un ģeoloģiskā aktivitāte. Pateicoties Golfa straumei, Islandes klimats ir pietiekoši mērens, lai vide būtu piemērota cilvēku dzīvei, neskatoties uz tuvumu polārajam lokam.

Daži pazīstamākie Islandes pārstāvji ir dziedātāja Bjorka, viduslaiku dzejnieks un vēsturnieks Snorri Sturlusons, kā arī šahists Bobijs Fišers, kuram 2005. gada 21. martā Islande piešķīra pilsonību.

Islande bija pirmā pasaules valsts, kura 1991. gada 23. augustā atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Vēsture

Saskaņā ar viduslaiku manuskriptu Landnámabók, kas apraksta Islandes vēsturi, sākot ar pirmajiem ieceļotājiem, Islandes kolonizēšana sākās 874. gadā, kad norvēģu vadonis Ingolfs Arnarsons kļuva par pirmo pastāvīgo salas iedzīvotāju. Nākamo gadsimtu laikā salā ieradās dzīvot citi skandināvu izcelsmes ieceļotāji. Līdz 20. gadsimtam islandieši nodarbojās ar zveju un lauksaimniecību. No 1262. līdz 1814. gadam sala piederēja Norvēģijai, pēc tam — Dānijas Karalistei. 19. gadsimtā Islandē sākās nacionālā atmoda, kuras mērķis bija Islandes neatkarība. Pakāpeniski Islande ieguva pašpārvaldes tiesības iekšpolitikā, Dānijai saglabājot tiesības lemt par ārpolitiku, līdz kamēr 1944. gadā Islande pasludināja sevi par neatkarīgu republiku.

Topogrāfija

Islandes karte ar galvenajām pilsētām

Islande no kosmosa, 2004. gada 29. janvārī (NASA)

Islande atrodas Atlantijas okeāna ziemeļos uz dienvidiem no polārā loka, kas šķērso nelielo Grimsejas salu, kas atrodas 40 km uz ziemeļiem no Islandes krasta. Atšķirībā no Grenlandes Islande pieder pie Eiropas, nevis Ziemeļamerikas, lai arī ģeoloģiski sala ir daļa no abām kontinentālajām plātnēm. Kulturālo, ekonomisko un lingvistisko saišu dēļ Islande ir viena no skandināvu valstīm. Tuvākā sauszeme ir Grenlande (287 km) un Fēru salas (420 km). Vistuvākais Eiropas kontinenta krasts ir Norvēģija (970 km).

Ģeogrāfija

Pēc teritorijas Islande ir pasaules 18. lielākā sala un otrā lielākā sala Eiropā (pēc Lielbritānijas). Galvenās salas teritorija ir 101 826 km², kamēr kopējā valsts teritorija ir 103 000 km². 62,7% teritorijas ir neauglīga zeme (tundra, lava, akmeņi un smiltis), 11,6% teritorijas aizņem ledāji, 2,7% — ezeri un tikai 23,1% no teritorijas ir auglīga zeme. Lielākie ezeri ir Tourisvahdns (Þórisvatn; ūdenskrātuve) — 83–88 km² un Tingvadlavahdns (Þingvallavatn) — 82 km². Visdziļākais ezers ir Ēskjuvahdns (Öskjuvatn) — tā dziļums sasniedz 220 m. Augstākais Islandes punkts ir Kvadnadalshnjugira (Hvannadalshnúkur) smaile (2109,6 m), kas ir Ēraifajēkitla (Öræfajökull) vulkāna ziemeļrietumu mala.

Lai arī politiski Islande pieder pie Eiropas, ģeoloģiski tā nepieder nevienam kontinentam, bet gan ir Vidusatlantijas grēdas daļa, okeāna garozas pacēluma daļa virs jūras līmeņa.

4 970 km garo krasta līniju izrobo daudzie fjordi. Gar krastu izvietojas vairums apdzīvoto vietu, jo salas iekšzemi (Islandes augstieni) klāj smiltis un kalni, kas nav piemēroti dzīvei arī aukstuma dēļ. Galvenās pilsētas ir galvaspilsēta Reikjavika (119 547 iedzīvotāji uz 2009. gada 1. janvāri), Koubavogira (29 976 iedzīvotāji), Habnarfjerdira (25 850 iedzīvotāji) un Akureiri (17 522 iedzīvotāji).

Islandē ir trīs nacionālie parki: Vatnajökull nacionālais parks, Snæfellsjökull nacionālais parks un Þingvellir nacionālais parks.

Ģeoloģija

Geizers Heikadaluras (Haukadalur) ielejā, vecākais zināmais geizers pasaulē

Islande atrodas uz Vidusatlantijas grēdas, daļēji – uz Ziemeļamerikas plātnes un daļēji – uz Eirāzijas plātnes. Robeža starp plātnēm iet no salas dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem. Plātnes attālinās viena no otras ar ātrumu apmēram 2 cm gadā. Taču mantijas straume zem salas ar vulkānisma palīdzību gādā par jaunu izkusušu akmens materiālu piegādi salas vidienē.

Pašlaik uz salas ir ap 130 aktīvu vulkānu. Pēdējā gadsimta laikā vulkānu izvirdumi notiek vidēji reizi 4—5 gados. Tāpat ik gadus notiek tūkstošiem ar mērinstrumentiem piefiksējamu zemestrīču, lielākoties ar stiprumu 1-4 balles pēc Rihtera skalas, taču ik simts gados notiek dažas zemestrīces, kuru stiprums sasniedz 6—7 balles. Islandē ir arī daudz geizeru, ieskaitot Geizeru, kas devis nosaukumu šai dabas parādībai daudzās valodās, kā arī slaveno Strokuru, kurš izšaujas katras 4—8 minūtes.

Pateicoties ģeotermālajai enerģijai, kā arī tāpēc, ka daudzas upes un ūdenskritumi tiek izmantoti hidroenerģijas ražošanai, vairākumam iedzīvotāju ir iespēja lēti iegūt karsto ūdeni un apsildi. Pati sala sastāv galvenokārt no bazalta, zema satura silīcija dioksīda lavas.

Islandei pieder Surtsijas sala, kas ir jaunākā sala pasaulē. Tā pacēlās virs jūras līmeņa vulkāna izvirduma rezultātā. Laika posmā no 1963. gada līdz 1967. gadam vulkāna izvirdumu rezultātā sala pacēlās 150 m virs jūras līmeņa un veido gandrīz 3 km² lielu teritoriju. Salu drīkst apmeklēt tikai zinātnieki, kas pēta, kā flora un fauna attīstās uz šīs jaunās cietzemes.

Eyjafjallajökull glečers, viens no mazākajiem Islandes ledājiem

Klimats

Islandes krastos ir subpolārs jūras klimats. Siltā Golfa straume nodrošina salīdzinoši siltākas vidējās temperatūras nekā vairumā citu vietu, kas atrodas līdzīgos platuma grādos. Salas krasti neaizsalst visu ziemu.

Klimats atšķiras dažādās salas zonās. Vispārīgi runājot, dienvidu krasts ir siltāks, mitrāks un vējaināks nekā ziemeļu krasts, bet sniegs vairāk izkrīt ziemeļu krastā. Centrālās augstienes ir visaukstākā vieta valstī. Globālās sasilšanas dēļ vērojams neliels pieaugums vidējās temperatūrās, kā dēļ manāmi sarūk atsevišķi ledāji. Vissiltākais laiks Islandē ir no jūnija vidus līdz augusta beigām. Vidējās dienas temperatūras svārstās starp 0 un 3°C ziemā un starp 12 un 15 °C vasarā.

Flora un fauna

Islandes zirgu bars

Tikai nedaudz augu un dzīvnieku ir attīstījušies uz Islandes salas kopš ledus laikmeta. Uz salas ir zināmi apmēram 1 300 dažādu kukaiņu, kas ir ļoti neliels skaits, salīdzinot ar jebkuru citu Eiropas teritoriju, kurās parasti dzīvo vairāk kā viens miljons dažādu veidu kukaiņu. Islandē nedzīvo odi. Līdz ar to gan pašiem islandiešiem, gan viņu dzīvniekiem ierodoties zemēs, kur dzīvo odi, bieži ir alerģiskas reakcijas uz odu kodumiem. Kad uz salas ieradās pirmie cilvēki, tad vienīgais zīdītājdzīvnieks, kas tur dzīvoja, bija polārlapsa. Uz salas nedzīvo nekādi rāpuļi.

Islandes aita

Apmēram trīs ceturtdaļas salas ir bez augāja. Vietās, kur kaut kas aug, tā parasti ir zāle, kurā ganās Islandes mājdzīvnieki. Vienīgais koks, kas aug Islandē, ir ziemeļu bērzs Betula pubescens, kas parasti aug Islandes dienvidos.

Cilvēku saimnieciskā darbība ir negatīvā veidā iespaidojusi trauslo Islandes ekosistēmu — vulkānisko augšņu ierobežotā augāja dzīvotspēju. Esošie meži tika intensīvi izcirsti apkures un celtniecības vajadzībām. Izzūdot mežiem, plānā augsnes virskārta tika pakļauta zemes erozijai, tādējādi samazinoties teritorijām, kurās koki spēja augt. Mūsdienās vairs tikai nelielās aizsargātās teritorijās aug ziemeļu bērzs. Salā tiek mēģināts atjaunot koku audzes, bet to ir ļoti grūti izdarīt, jo zeme ir zaudējusi augsnes virskārtu. Jaunstādītajos mežos islandieši cenšas ieviest arī jaunas koku šķirnes.

Uz salas audzē lauksaimniecības dzīvniekus: aitas, liellopus, vistas, kazas un izturīgos Islandes zirgus. Islandes piekrastes okeāna ūdeņos dzīvo daudz un dažādas zivis. Zivsaimniecība ir galvenā Islandes nodarbošanās. Zivjrūpniecība veido vairāk nekā 50% valsts eksporta. No savvaļas dzīvniekiem Islandes salā var sastapt polārlapsas, ūdeles, peles, žurkas, trušus un ziemeļbriežus. Reizēm no Grenlandes uz salu ar aisbergu lediem atceļo polārlāči.

Uz salas dzīvo dažādi putni, īpaši daudz ir jūras putnu, kas vij ligzdas krasta klintīs. Islandē ir atļautas komerciālās vaļu medības līdz ar vaļu medībām zinātnes vajadzībām. Kopš 1997. gada populāra ir vaļu vērošana, kas ekonomiski Islandei ir ienesīgāka nekā vaļu medības.

Valdība

Islande ir parlamentāra republika. Parlaments mūsdienu izpratnē Islandē tika nodibināts 1845. gadā un tas pildīja konsultatīvu funkciju Dānijas karalim. Pašlaik parlaments (saukts par altingu) sastāv no 63 locekļiem, kurus ievēl uz četriem gadiem. Valsts galva ir prezidents, kurš galvenokārt pilda reprezentatīvās funkcijas. Faktiski valsts un valdības vadītājs ir premjerministrs.

Tiesu sistēmai ir divi līmeņi. Apakšējo līmeni veido rajonu tiesas, bet augšējo līmeni augstākā tiesa, kas darbojas arī kā konstitucionālā tiesa.

Islande ir ANO dalībvalsts kopš 1946. gada, NATO dalībvalsts kopš 1949. gada, EFTA dalībvalsts kopš 1960. gada un ESAO dalībvalsts kopš 1961. gada. Islande ir pievienojusies Eiropas Ekonomiskajai Zonai, taču pagaidām nav Eiropas Savienības dalībvalsts. 2009. gada jūlijā Islandes parlaments nobalsoja par pieteikšanos dalībai ES.

Tautsaimniecība

Līdz 20. gadsimtam Islande bija viena no nabadzīgākajām valstīm Rietumeiropā un tās tautsaimniecība balstījās uz lauksaimniecību. Tautas skaitīšana 1703. gadā parādīja, ka 69% iedzīvotāju bija nodarbināti lauksaimniecībā un 30% bez lauksaimniecības piekopa arī zveju. 19. gadsimta beigās notika pāreja uz dziļjūras zveju un daudzi iedzīvotāji pārgāja no lauksaimniecības uz pilnu nodarbinātību šajā zvejniecībā. Pēdējos gadu desmitos valsts tautsaimniecība ir kļuvusi daudzveidīgāka, nozīmi gūstot pakalpojumu, tūrisma, finanšu un dažādiem tehnoloģiju attīstības un ražošanas sektoriem. 2007. gadā lauksaimniecībā bija nodarbināti tikai 3% kopējā darbaspēka, ražošanā 19% (no tiem apmēram 7% zvejniecībā) un pakalpojumu sektorā 78% no darbaspēka.

Pirms 2008. gada krīzes Islande bija sasniegusi augstu ekonomiskās attīstības līmeni, bija vērojama tautsaimniecības izaugsme, zems bezdarbs un augsts labklājības līmenis. 2008. gada Tautas attīstības indeksā Islande ierindojās pirmajā vietā un islandieši bija trešajā vietā pēc vidējā dzīves ilguma — 81,5 gadi. Pateicoties skandināvu tipa sociālajai tirgus ekonomikai, Islandes sabiedrība ir arī viena no vienlīdzīgākajām, salīdzinot Džini koeficienta rādītājus.

Globālā finanšu krīze īpaši stipri skāra Islandi, sagraujot tās finanšu sistēmu un līdz ar to izraisot smagu ekonomikas krīzi. Pirms krīzes bankas piekopa riskantas ekspansijas stratēģijas, kas padarīja tās īpaši ievainojamas krīzes laikā. Trīs galveno banku parādsaistību apjoms desmit reizes pārsniedza valsts IKP, tāpēc valsts nespēja tās glābt. 2008. gada oktobrī valdība paziņoja par banku sektora pāriešanu valsts rokās. Islandes krona būtiski zaudēja vērtību attiecībā pret citām valūtām. Lai stabilizētu ekonomiku, Islande ir lūgusi SVF un citu valstu finansiālu palīdzību.

Demogrāfija

Iedzīvotāju skaits

Tiek uzskatīts, ka kopš salas kolonizēšanas līdz 19. gadsimta vidum tās iedzīvotāju skaits svārstījās no 40 000 līdz 60 000. Tajā laikā iedzīvotāju skaitu vairākkārt būtiski samazināja aukstas ziemas, pelnu izbiršana uz zemes vulkānu izvirdumos un mēris. Pirmā tautas skaitīšana 1703. gadā parādīja, ka Islandē dzīvo 50358 cilvēki. Pēc postošajiem vulkāna Laki izvirdumiem 1783.—1784. gados iedzīvotāju skaits saruka līdz apmēram 40 000. Dzīves līmeņa uzlabošanās veicināja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu kopš 19. gadsimta vidus — no apm. 60 000 1850. gadā līdz 320 000 2009. gadā.

Pēdējo desmit gadu laikā Islandē ievērojami palielinājies ārzemnieku īpatsvars. Ja 1985. gadā iedzīvotāji ar ārzemju pilsonību veidoja 1,5% no iedzīvotāju kopskaita, tad 2008. gada sākumā to skaits bija 7,4% (23,4 tūkstoši). Ārzemnieku vidū visvairāk ir poļu (36% no kopējā ārzemnieku skaita, 2,7% no iedzīvotāju kopskaita), viņiem seko vācieši (4,2% no ārzemnieku kopskaita), dāņi (4,1%), portugāļi (3,8%) un filipīnieši (3,2%). Desmitajā vietā pēc skaita ir latvieši: 2008. gada sākumā Islandē dzīvoja 434 Latvijas pilsoņi (1,9% no kopējā ārzemnieku skaita). Ārzemnieku skaits būtiski pieauga ekonomikas izaugsmes laikā, kad Islandē bija darbaspēka trūkums, īpaši kopš 2006. gada, kad tika atcelti brīvas darbaspēka kustības ierobežojumi jaunajām Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas Austrumeiropas dalībvalstīm. 2008. gada finanšu krīzes dēļ gan daļa ārzemju darbaspēka, gan arī daudzi islandieši apsvēra iespēju pamest valsti.

Ģenealoģija un ģenētika

Islandes pamatiedzīvotājiem ir norvēģu un ķeltu izcelsme, ko apstiprina gan no kolonizēšanas laikiem saglabājusies literatūra, gan arī zinātniski pētījumi, kas balstās uz asins tipu un ģenētiskās informācijas analīzēm. Viens no ģenētiskajiem pētījumiem parādīja, ka vairumam vīriešu pirmo kolonistu vidū bija norvēģu izcelsme, kamēr vairumam sieviešu bija ķeltu izcelsme. Islandē ir pieejama ģenealoģiskā informācija par tās iedzīvotājiem kopš 17. gadsimta beigām un atsevišķos gadījumos kopš kolonizēšanas sākuma perioda. Biofarmaceitiskā kompānija deCODE Genetics finansēja ģenealoģijas datubāzes izveidošanu, lai veiktu pētījumus par ģenētika ģenētiku un slimību pārmantojamību. Islandes genoms ir īpaši interesants pētniekiem, jo Islandes populācija ir samērā maza, viendabīga un vēsturiski tā ir bijusi salīdzinoši izolēta, ir pieejami unikāla ģenealoģiska informācija, kā arī individuāli veselības aprūpes sistēmas dati kopš 1915. gada. Taču šīs informācijas nodošana vienas privātas kompānijas rokās ir arī izraisījusi diskusiju par to, vai valsts var nodot šādu informāciju komerciālai organizācijai, vai netiek pārkāptas privātpersonu tiesības un informācija netiks izmantota ļaunprātīgi, kā arī par to, vai šādas informācijas monopols ir pareizs risinājums.

Reliģija

Helnāras ciemata baznīca, Snaifelsnesas pussalas dienvidu daļā

Konstitūcija nosaka, ka Islandē ir ticības brīvība, taču tai pat laikā konstitūcijā ir rakstīts, ka valsts oficiālā baznīca ir evaņģēliski luteriskā Islandes Nacionālā baznīca. Nacionālajā reģistrā tiek fiksēta katra Islandes pilsoņa reliģiskā piederība. Saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem 2023. gadā 58,6% iedzīvotāju ir luterāņi, Romas katoļu baznīcai piederēja 3,8% iedzīvotāju, Reikjavikas brīvajai baznīcai 2,6%, Hābnarfjērdiras brīvajai baznīcai 1,9%, bet pārējām reliģiskajām organizācijām, kuru Islandē ir vairāk par 30, sekotāju īpatsvars nepārsniedz 2% no kopējā iedzīvotāju skaita.

Valoda

Islandē tiek runāts I islandiešu valodā. De facto tā ir valsts valoda, taču oficiāli nekad nav tikusi apstiprināta, jo nekad nav bijis tādas vajadzības. Islandiešu valoda ir ģermāņu valoda, kas cēlusies no sennorvēģu valodas. Salīdzinot ar citām skandināvu valodām, islandiešu valoda ir tuvāka sennorvēģu valodai, tā ir saglabājusi vairāk darbības vārdu un lietvārdu locījumu, kā arī tajā ir mazāk aizņēmumu no citām valodām. Tā ir vienīgā dzīvā valoda, kurā saglabājies rūnu rakstos izmantotais burts Þ. Vistuvākā radniecīgā valoda no dzīvajām valodām ir fēriešu valoda. Islandiešu valodā ir novērojams pastiprināts pūrisms, kad daudzu svešvārdu un aizguvumu vietā tiek veidoti jaunvārdi.

Islandē vairumam cilvēku nav uzvārdu. Tā vietā tiek lietots tēvavārds vai, retāk, mātes vārds, pievienojot vārdu "meita" (dóttir) vai "dēls" (son), kas tiek saglabāti arī pēc laulībām. Tāpēc Islandes telefonu grāmatā cilvēki ir sakārtoti pēc vārda, nevis uzvārda, kā tas ir citās valstīs.

Angļu valoda tiek plaši lietota kā otrā valoda, bez tam vairākums islandiešu saprot dāņu valodu. Abas šīs svešvalodas ir obligātajā skolas programmā.

Kultūra

Islandiešu kultūra sakņojas skandināvu tradīcijās. Pasaulē vislabāk ir pazīstama islandiešu literatūra ar tās viduslaikos sarakstītajām sāgām un eddām.

Islandieši augstu vērtē neatkarību un pašpietiekamību; Eiropas Komisijas veiktā sabiedriskā viedokļa aptauja 2005. gadā parādīja, ka 85% islandiešu uzskata, ka neatkarība ir "ļoti svarīga" tai laikā, kad vidējais rādītājs Eiropas Savienībā bija 53%, Norvēģijā 47% un Dānijā 49%. Islande ir progresīva seksuālo minoritāšu jautājumos, atļaujot reģistrēt viendzimuma attiecības, kurām piešķir gandrīz visas tās pašas tiesības kā laulībai. Taču Islandē ir saglabājušies arī tradicionāli ticējumi. Tā, piemēram, daļa islandiešu nevēlas noliegt elfu pastāvēšanu.

Mūzika

Islandiešu mūzikai ir raksturīga dinamiska, tautas un popmūzikas sintēze. Slavenākā Islandes izpildītāja, komponiste, producente un aktrise ir Bjorka, bet starptautisku atzinību guvuši arī tādi mākslinieki kā elektroniskās mūzikas grupa GusGus un postroka pārstāvji Sigur Rós. No islandiešu klasiskās mūzikas pārstāvjiem komponists un pianists, Jons Leifs (1899—1968) tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem māksliniekiem.

Islandes valsts svētki

• 1. janvāris — Jaungada diena
• 1. maijs — Darba svētki
• 17. jūnijs — Neatkarības diena (1944)
• 24. decembris — Ziemassvētku vakars
• 25. decembris — Pirmie Ziemassvētki
• 26. decembris — Otrie Ziemassvētki
• 31. decembris — Vecgada vakars
• Zaļā ceturtdiena (mainīgs datums)
• Lielā piektdiena (mainīgs datums)
• Pirmās Lieldienas (mainīgs datums)
• Otrās Lieldienas (mainīgs datums)

Skatīt arī

• Ziemeļvalstis
• Egila sāgas

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Islande.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Wikiatlas

Wikimedia-Atlas: Islande – ģeogrāfiskās un vēstures kartes

• Icelandic Government's Information & Services (angliski)
• Background Note: Iceland by U. S. Department of State (angliski)
• Iceland Arhivēts 2020. gada 18. maijā, Wayback Machine vietnē. at the World Factbook (angliski)
• Iceland at UCB Libraries GovPubs (angliski)