Saulkalne

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Saulkalne
Lielciems
Daudzdzīvokļu mājas Saulkalnē
Daudzdzīvokļu mājas Saulkalnē
Saulkalne (Latvija)
Saulkalne
Saulkalne
Koordinātas: 56°50′40″N 24°25′57″E / 56.84444°N 24.43250°E / 56.84444; 24.43250Koordinātas: 56°50′40″N 24°25′57″E / 56.84444°N 24.43250°E / 56.84444; 24.43250
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Salaspils novads
Pagasts Salaspils pagasts
Augstums[1] 24 m
Iedzīvotāji (2017)[2]
 • kopā 1 264
Pasta nodaļa LV-2121 Saulkalne
Saulkalne Vikikrātuvē
Šis raksts ir par apdzīvotu vietu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Saulkalne (stacija).

Saulkalne ir apdzīvota vieta Salaspils novada Salaspils pagasta dienvidaustrumos. Izvietojusies Daugavas (Rīgas HES ūdenskrātuves) labajā krastā iepretī Nāves salai pie autoceļa A6 un dzelzceļa Rīga—Daugavpils (stacija Saulkalne) 15 km no novada centra Salaspils un 33 km no Rīgas centra.[3] Apdzīvotā vieta izveidojusies pēckara gados pie būvmateriālu un asfaltbetona ražotnēm. Saulkalnē atrodas bērnudārzs „Daugaviņa”, Saulkalnes filiālbibliotēka,minerālmateriālu ražotne „Saulkalne S“, gāzbetona bloku ražotne "Aeroc".

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1931. gadā Saulkalnē atklāj dzelzceļa staciju. Tā galvenokārt apkalpo Nāves salā esošo a/s C. Ch. Šmita cementa fabrikas dolomīta un ģipšakmens lauztuvi. No stacijas līdz Daugavai 1932. gadā izbūvē ap 2 km garu šaursliežu dzelzceļu atzaru, bet iepretī no lauztuvēm Nāves salā — 1,7 km garu sliežu ceļu. Vagonetes pāri upei ved ar motorceltuvi[4].

1941. gada 14. jūnija pirmās izsūtīšanas laikā Saulkalnes stacijas priekšnieks Jānis Širmanis paceļ no garāmbraucoša ešelona izmestās lapiņas. Uz vienas ar zīmuli steigā uzrakstīts:

"b. Širmanim, Saulkalnes stacijas priekšniekam. Lūdzu nodot Rožlejiem", uz otras — " 14.06.41. Mīļie, labie! Mēs braucam atsevišķi. Lūcija palika vēl Šķirotavā, ceru, ka kaut kur tiksimies. Aizbraucām bez naudas. No mūsu sētnieces Ēķis es aizlienēju 30 rubļus, lūdzu, atdodiet. Visu labu. Uz redzēšanos, pasveicini visus, visus. Rakstu vilcienam ejot. Jānis." Zīmītes rakstījis ilggadējais dzelzceļa pārvaldes nodaļas priekšnieks Jänis Svelme. Jänis Širmanis steidzas izpildīt šo lūgumu un nodod zīmīti. Nākamajā dienā viņu arestē un par pretvalstisku darbību ievieto Centrālcietumā. Vēlāk sieva Marta un dēli Uldis (10 gadi) un Ojārs (9 gadi) tēva sakropļoto ķermeni redzēja Centrālcietuma pagalmā, blakus citiem bez tiesas sprieduma, karam sākoties, nošautajiem "tautas ienaidniekiem". Marta Širmane turpināja strādāt stacijā līdz kara beigām, kad stacijas ēku, kurā viņa ar ģimeni dzīvoja, iznīcināja aviäcijas bumba. — Salaspils Vēstis. 1998. 9. janvāris.[4]

1960. gadā. Saulkalnes kaļķu fabriku pārdēvē par fabriku "Sarkanais Oktobris". Lai gan īpaši vērtīgā sārtā gliemeždolomīta atradne 3 ha platībā novērtēta kā dabas aizsardzības objekts, tā tiek izstrādāta šķembu ieguvei. 1964. gadā uzbūvē 4 km garu platsliežu atzaru no kaļķu fabrikas uz Salaspils dzelzceļa staciju.

Pie fabrikas, starp šoseju un Daugavu, sāk būvēt Saulkalnes strādnieku ciematu. 1968. gadā tur dzīvo 714 iedzīvotāji. Turpat Saulkalnē darbojas Rīgas 4. ceļu būvniecības asfaltbetona rūpnīca.

80. gados Saulkalnes kaļķu fabrika kļūst par Sauriešu kombināta filiāli, kur ražo celtniecības kaļķi, malto dolomītu, kaļķi augsnes uzlabošanai.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Informācija par objektu: Saulkalne». LĢIA vietvārdu datubāze. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Skatīts: 2018. gada 24. februārī.
  2. JS Baltija/JS Latvija. Interaktīvā karšu sistēma. SIA "Karšu izdevniecība Jāņa sēta". Rīga.
  3. Latvijas pagasti. Enciklopēdija. Rīga : A/S Preses nams. 2001—2002. ISBN 9984-00-412-0.
  4. 4,0 4,1 4,2 Lilita Vanaga. Salaspils novads. Salaspils : Salaspils novada dome, 2011.. 177., 158., 212.. lpp. ISBN 978-9984-49-279-6.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]