Sauls

Sauls (jeb Sha'ūl t.i. "patapinātais") (1079. gads p.m.ē - 1010. gads p.m.ē) bija pirmais Bībelē aprakstītais Izraēlas karalistes karalis (valdīja 1047. - 1010. gados p.m.ē). Par viņu ir rakstīts Pirmajā Samuēla grāmatā.

Pirmais karalis

Sauls bija Kiša dēls no Benjamiņa cilts. Saskaņā ar Pirmo Samuēla grāmatu, Sauls kopā ar savu kalpu tika sūtīts meklēt sava tēva noklīdušās ēzeļu mātes. Galu galā Sauls un viņa kalps nonāca Cūfas zemē, netālu no Samuēla mājas Rāmā. Tad Sauls ierosināja atgriezties mājās pēc triju dienu neauglīgiem meklējumiem, bet viņa kalps piedāvāja vispirms griezties pie kāda godājama vīra (gaišreģa), sakot: „viss, ko vien viņš saka, tas noteikti piepildās” (1. Sam. 9:6). Tā šie divi satika Samuēlu, kurš slepeni svaidīja Saulu par ķēniņu visam Israēlam. Pēc tam, kad Sauls bija atgriezies mājās, Samuēls sasauca tautas sapulci Micpā, kuras laikā Sauls kļuva par pirmo Izraēlas karalistes ķēniņu. Nedaudz vēlāk Sauls vadīja izraēliešu karapulkus pret amoniešiem (amonītiem), kurus viņi sakāva pie Jabešas Gileādā, tādā veidā Sauls apstiprināja savu ķēniņa stāvokli. Tad Sauls un viņa dēls Jonatāns uzsāka karu pret filistiešiem (feniķiešiem). Sauls vilcinājās uzsākt karadarbību pret daudz pārākiem filistiešu spēkiem pie Mikmašas, tāpēc Samuēls bija pasludinājis Saulam, ka Dievs ir izredzējis citu viņa vietā. Kamēr Sauls joprojām vilcinājās, Jonatāns bez tēva ziņas bija negaidīti uzbrucis filistiešiem un pārsteidzis tos. Vēlāk Sauls izmantoja filistiešu radušos apjukumu un sakāva tos.

Tad Sauls uzsāka karu pret amalekītiem. Pēc uzvaras Sauls atteicās nogalināt amalekītu karali Agagu un iznīcināt viņa īpašumu, kā Samuēls bija licis darīt. Tad Samuēls atņēma savu svaidījumu Saulam un deva to citam - Dāvidam. Turpmāk Samuēls vairs nebija Saula padomdevējs.

Kopš šī brīža, stāstā par Izraēla ķēniņiem parādās Dāvids, gans no Jūdas cilts. Dāvids tika sūtīts mierināt Saulu ar savu arfas spēli, pēc tam kad Saulam tika atņemts ķēniņa svaidījums. Trīs gadus vēlāk, kad sākās jauns filistiešu iebrukums, Dāvids piesaistīja Saula uzmanību ar to, ka bija divkaujā ar lingu nogalinājis filistiešu milzi Goliātu no Gātas pilsētas. Tam sekoja atkārtota filistiešu sakāve.

Ģimene

Dāvids apprecēja Saula meitu Mihalu, bet Saula dēls Jonatāns ar Dāvidu bija kļuvuši par tuvākajiem draugiem. Sauls drīz kļuva greizsirdīgs pret Dāvidu par tā uzvarām kaujās un mīlestību tautā, vairākas reizes mēģināja Dāvidu nogalināt, tomēr tas neizdevās un Dāvids aizbēga slēpties kalnos.

Nāve

Drīz pēc tam Sauls atkal pulcināja izraēliešus kaujā pret filistiešiem pie Gilboas. Pirms kaujas Sauls nogāja pie zīlnieces no En-Doras pilsētas, lūgt, lai tā izsauc Samuēla garu. Samuēls viņam paredzēja, ka izraēlieši tiks sakauti, viņš pats, kā arī viņa trīs dēli — Jonatāns, Abinadabs un Malhišs būs nogalināti. Saskaņā ar Bībeli, Sauls, redzēdams, ka kauja ir zaudēta, izdarīja pašnāvību — „Kad kauja iedegās ap pašu Saulu un strēlnieki vērsa savus stopus tieši pret viņu, tad viņš tika smagi ievainots. Un Sauls pavēlēja savam ieroču nesējam: "Izvelc savu zobenu no maksts un nodur ar to mani, iekams šie neapgraizītie nāk un mani nodur, lai tie neliek mani apsmieklā!" Bet viņa ieroču nesējs negribēja to darīt, jo viņš ļoti bijās. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz tā. Kad viņa ieroču nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad arī tas metās uz savu zobenu un nomira līdz ar viņu. Un tā krita tanī pašā dienā gan Sauls, gan viņa trīs dēli, gan viņa ieroču nesējs un visi viņa vīri.”(1. Sam. 31:3-6)