Bībele

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Bībele (senebreju: תנ״ך, tanakh, grieķu: ἡ Βίβλος, hē biblos — ‘grāmata’) ir nosaukums, kuru lieto jūdaistu, kristiešu un dažu mazāk izplatītu reliģiju (piemēram, samariešu un rastafari) svēto tekstu apzīmēšanai.

Jūdu un kristiešu teksti (kristiešu tradīcijā — "Svētie Raksti") ir dažādu reliģisko tekstu jeb grāmatu apkopojums. Gan jūdi, gan kristieši par svētiem uzskata tos tekstus, kurus attiecīgā reliģija vai konfesija atzīst par Dieva iedvesmotiem. Šo tekstu autorība tiek piedēvēta vienlaikus Dievam un cilvēkiem — cilvēks, ļaujoties Dieva iedvesmai, sev raksturīgā stilā ir rakstiski fiksējis vai diktējis pierakstītājam saturu, ko pats atzinis par patiesu Dieva atklāsmi, kopā ar to notikumu aprakstu, kas veidojuši šo atklāsmi. Laika gaitā ticīgo kopiena sadarbībā ar garīdzniekiem un teologiem vēlreiz izvērtējusi šīs atklāsmes autentiskumu un atzinusi to par Dieva iedvesmotu tekstu. Daļa senāko Vecās Derības tekstu ir gadsimtiem ilgi pastāvējuši tautā un no paaudzes paaudzē nodoti tikai mutvārdos, dziesmu un lūgšanu veidā (piemēram, "Psalmi"), līdz tikuši pierakstīti un arī tulkoti.

Jūdu Bībele tiek saukta par Tanahu (pēc tās trīs daļu nosaukumu pirmajiem burtiem: Torah — "Mācība", Nevi'im — "Pravieši", Ketuvim — "Raksti"), un tā ietver 24 grāmatas.

Kristiešu Bībelē ir ietverta Vecā Derība (grāmatas par jūdu tautas dzīvi un attiecībām ar Dievu pirms Kristus dzimšanas) un Jauno Derību (grāmatas, kuras stāsta par Jēzus Kristus dzīvi, kā arī dažas apustuļu vēstules un Jāņa atklāsmes grāmata).

Bībele ir visizplatītākā grāmata pasaulē. Abas Bībeles daļas ir iztulkotas vairāk nekā 2100 valodās, kas ir vairāk nekā jebkura cita grāmata. Uzskata, ka kopš 1815. gada ir pārdoti un izplatīti bez maksas vairāk nekā 5 miljardi Bībeles kopiju un atsevišķu Bībeles daļu eksemplāru.

Tādēļ, ka kristietības paustajām idejām ir bijusi vadoša loma uz Eiropas sabiedrību kopš vēlīnās Romas laikmeta līdz Apgaismības laikmetam, Bībele ir ietekmējusi ne tikai reliģiju, bet arī valodu, likumus un Eiropas civilizācijas domāšanu. Apgaismības laikmets un zinātnes revolūcija Eiropā un Amerikā radīja skeptisku attieksmi pret Bībeles dievišķo izcelsmi un vēsturisko precizitāti. Tomēr Bībele ir spēcīgs vēstures dokuments, daļu no kuras pamato materiālie (piemēram, arheoloģiskie) un nemateriālie (piemēram, vēsturisko dokumentu uzticamības izvērtēšanas kritēriji) pierādījumi.[nepieciešama atsauce]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds "Bībele" pašos Svētajos Rakstos nav sastopams un pirmoreiz to pielietoja kā svēto grāmatu apkopojuma apzīmējums austrumos IV gadsimtā Jānis Zeltamute un Epifānijs no Kipras.

Ebreji savas sakrālās grāmatas apzīmēja ar nosaukumiem: "Raksti", "Svētie Raksti", "Derība", "Derības grāmatas", "Likums un Pravieši". Kristieši Jaunās Derības grāmatas apzīmēja ar nosaukumiem "Evanģēlijs" un "Apustulis".[nepieciešama atsauce]

Bībeles kanons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svēto rakstu kanoni, t.i. Dieva iedvesmoto un pilnībā uzticamo Rakstu kopums ir gadsimtu gaitā un dažādās ticīgo grupās ir mainījies daudzkārt, sākot jau ar dažādām jūdaisma skolām un turpinot ar dažādiem kristietības un citu reliģiju novirzieniem. Pašā Bībelē nav uzskaitītas tajā iekļaujamās grāmatas, jo "Svētie Raksti" tika gadsimtu gaitā pastāvīgi papildināti, un ticīgie visos laikos ir izmantojuši dažādus tekstu krājumus, daļu no tiem atzīstot par uzticamiem, bet citus noraidot. Katoliskajā Baznīcā Vecās un Jaunās Derības sarakstu oficiāli apstiprināja Tridentes koncilā Trento 1545.-1563. gados, atbildot uz reformāciju, kura apšaubīja dažu iepriekš apritē esošu un atzītu Bībeles grāmatu iedvesmotību. Vecās Derības grāmatas, kuras ir iekļautas katoļu un Austrumu kanonā, sauc par deiterokanoniskajām grāmatām. Katoļu Bībelē ir 46 Vecās Derības grāmatas, bet protestantu kanonā ir tikai 39. Pareizticīgo konfesijās nav noteikts vienots autoritatīvais kanons.

Attiecībā uz Jauno Derību kristīgajām konfesijām ir vienprātība — tā sastāv no 27 grāmatām: četri kanoniskie evanģēliji, "Apustuļu darbi", 21 apustuļu vēstule un "Atklāsmes grāmata", lai gan vēsturiski ir bijis daudz strīdu par to, kuras no grāmatām atzīt par Dieva iedvesmotām.

Protestantismā Bībeles kanonam ir būtiska nozīme, jo ticība ir pamatota uz Sola Scriptura principu, kas nosaka, ka ticībai pilnībā jāpamatojas tikai uz Bībeli. Tādēļ ir izšķiroši, kuras grāmatas ir un kuras nav iekļautas Bībelē. Savukārt Katoliskajā Baznīcā un Austrumu Baznīcas patriarhātos, kuru ticība pamatojas ne tikai uz Bībeli, bet arī uz kristīgo Tradīciju un Baznīcas mācību jeb Maģistēriju, Bībeles kanonam nav izšķirošas nozīmes.

Bībeles grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bībeles grāmatas sastāv no Vecās un Jaunās Derības grāmatām. Kristiešu Bībeles grāmatu skaits variējas no protestantu kanona (66 grāmatas) līdz Etiopijas ortodoksās baznīcas kanonam (81 grāmata).

Vecā Derība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vecā Derība

Vecā Derība sastāv no ebreju Bībeles grāmatām (Tanahs) un papildus grāmatām, kuru skaits dažādās kristīgajās baznīcās ir atšķirīgs. Krievijas Pareizticīgajā Baznīcā tās tiek sauktas par nekanoniskajām, grieķu pareizticīgajās baznīcās (Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas, Jeruzālemes, Grieķijas, Kipras) — "anaginoskomena" (grieķu: ἀναγιγνωσκόμενα, tas ir "ieteicamas lasīšanai"), katolicismā tās tiek sauktas par otrajām kanoniskajām. Protestantismā tās tiek sauktas par apokrifiem un vai nu vispār netiek iekļautas Bībelē, vai tiek pievienotas kā pielikums.

Dažādās tradīcijās pastāv atšķirīgs Bībeles grāmatu izkārtojums. Ebreju Bībele (Tanahs) ietver 24 grāmatas: 5 Toras grāmatas ("Mācība" vai "Likums", vai "Piecas grāmatas"), kas sevī ietver Radīšanas, Izceļošanas, Levitu, Skaitļu un Atkārtoto likumu grāmatu; 8 praviešu grāmatas (Nevi'im — "Pravieši") un 11 pārējo rakstu grāmatas (Ketuvim — "Raksti"). Tanahā praviešu grāmatas atrodas pirms "Rakstiem" un ietver "agro praviešu" grāmatas: Jozuas, Soģu, 1. un 2. Samuēla un 1. un 2. Ķēniņu, kuras kristiešu tradīcijā tiek uzskatītas par vēsturiskajām, kopā ar Laiku grāmatām. Turklāt, jūdu tradīcijā Daniēla grāmata tiek uzskatīta nevis par pravietojumu grāmatu, bet par Rakstu daļu.

Bībeles tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunā Derība ("Tas Jaunais Testaments") latviski (Gliks, 1685).
Vecā un Jaunā Derība ("Tā Svētā Grāmata") latviski (Gliks, 1689).

Vecā Derība tika sarakstīta ivritā (dažas tās daļas aramiešu valodā). Jaunās Derības raksti tika sarakstīti 1. gs. otrā pusē, sākotnēji grieķu valodas koine variantā (Mateja evaņģēlijs, iespējams, tika vispirms sarakstīts aramiešu valodā un vēlāk pārtulkots uz grieķu valodu).

Senākais Vecās Derības tulkojums grieķu valodā ir pazīstams kā Septuaginta. Tora (Vecās Derības pirmās piecas grāmatas) tika iztulkotas 3. gadsimta p.m.ē. vidū, savukārt pārējo grāmatu tulkošana tika pabeigta 2. gadsimtā p.m.ē.

Senākie Bībeles tulkojumi latīņu valodā pazīstami ar nosaukumu Vetus Latina. 4. gadsimta beigās — 5. gadsimta sākumā tika veikts jauns tulkojums, kas pazīstams kā Vulgāta. Sākot ar 7. gadsimtu tas kļuva par populārāko Bībeles latīnisko variantu.

1961. gadā Jehovas liecinieki (Watch Tower Bible and Tract Society) izdeva Bībeles tulkojumu ar nosaukumu "Jaunās pasaules tulkojums" (New World Translation of the Holy Scriptures).

Tulkojumi latviešu valodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodā visu Bībeli pirmoreiz iztulkoja Ernsts Gliks, Alūksnes luterāņu draudzes mācītājs, 1685. gadā. Šis tulkojums publicēts daudz reižu, vairākkārt rediģēts. Par pēdējo šā tulkojuma redakciju var uzskatīt 1965. gada Londonas tulkojumu (tulkojums tika iesākts jau Latvijā 1931. gadā), tā galvenais valodas redaktors bija profesors Ernests Blese. Šis tulkojums pēc Latvijas neatkarības atgūšanas publicēts arī Latvijā 1997. gadā. Šajā izdevumā vairs netiek lietoti pirmskara un trimdas latviešu sabiedrībā ierastie "ch" un "ŗ".

1995. gadā Latvijas Bībeles biedrība uzsāka darbu pie jauna Bībeles tulkojuma. 1999. gadā tika izdoti Evaņģēliji un Apustuļu darbi, 2001. gadā — Vēstules un Jāņa atklāsmes grāmata, 2007. gadā — visa Jaunā Derība. Izdevniecība "Zinātne" izdevusi vairākas Vecās Derības grāmatas atsevišķos izdevumos. 2005. gadā LBB izdevusi Deiterokanoniskās grāmatas, ko daļa kristīgo konfesiju atzīst par autoritatīviem tekstiem. 2012. gadā izdots pabeigts LBB jaunais Bībeles tulkojums. Tas izdots divos salikumos — ar un bez deiterokanoniskajām grāmatām.[1]

2020. gadā jaunu Bībeles tulkojumu latviešu valodā izdeva Jehovas liecinieki.[2]

Bībeles grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bībele sastāv no vairākām tematiski sakārtotām grāmatām.

Vecās Derības grāmatas
Likumu grāmatas Vēstures grāmatas Dzejas un gudrības grāmatas Praviešu grāmatas
Pirmā Mozus grāmata

Otrā Mozus grāmata

Trešā Mozus grāmata

Ceturtā Mozus grāmata

Piektā Mozus grāmata

Jozuas grāmata

Soģu grāmata

Rutes grāmata

Pirmā Samuēla grāmata

Otrā Samuēla grāmata

Pirmā Ķēniņu grāmata

Otrā Ķēniņu grāmata

Pirmā Laiku grāmata

Otrā Laiku grāmata

Ezras grāmata

Nehemijas grāmata

Esteres grāmata

Ījaba grāmata

Psalmi

Zālamana Pamācības

Zālamans Mācītājs

Zālamana Augstā dziesma

Jesajas grāmata

Jeremijas grāmata

Raudu Dziesmas

Ecēhiēla grāmata

Daniēla grāmata

Hozejas grāmata

Joēla grāmata

Āmosa grāmata

Obadjas grāmata

Jonas grāmata

Mihas grāmata

Nahuma grāmata

Habakuka grāmata

Cefanjas grāmata

Hagaja grāmata

Caharijas grāmata

Maleahija grāmata

Jaunās Derības grāmatas
Vēstures grāmatas Vēstules Pravieša grāmata
Mateja evaņģēlijs

Marka evaņģēlijs

Lūkas evaņģēlijs

Jāņa evaņģēlijs

Apustuļu darbi

Pāvila vēstule romiešiem

Pāvila 1. vēstule korintiešiem

Pāvila 2. vēstule korintiešiem

Pāvila vēstule galatiešiem

Pāvila vēstule efeziešiem

Pāvila vēstule filipiešiem

Pāvila vēstule kolosiešiem

Pāvila 1. vēstule tesaloniķiešiem

Pāvila 2. vēstule tesaloniķiešiem

Pāvila 1. vēstule Timotejam

Pāvila 2. vēstule Timotejam

Pāvila vēstule Titam

Pāvila vēstule Filemonam

Vēstule ebrejiem

Jēkaba vēstule

Pētera 1. vēstule

Pētera 2. vēstule

Jāņa 1. vēstule

Jāņa 2. vēstule

Jāņa 3. vēstule

Jūdas vēstule

Jāņa atklāsmes grāmata

Neprecizitātes Bībeles tulkojumos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažos tulkojumos ir minēts, ka Ieva dod Ādamam nogaršot ābolu, tomēr vietā, kur norisinās šī darbība, ir tāda klimatiskā josla, kur ābeles neaug. Turklāt pēc augļa apēšanas viņi piesedzas ar vīģes lapām, nevis ābeles lapām. Teksts liecina, ka bija aizliegts ēst laba un ļauna atzīšanas koka augļus.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]