Ferdināns de Sosīrs
| ||||||||||
| ||||||||||
Ferdināns de Sosīrs (franču: Ferdinand de Saussure; dzimis 1857. gada 26. novembrī, miris 1913. gada 22. februārī) ir mūsdienu valodniecības pamatlicējs, kurš ietekmējis gan literatūras, gan sociālo zinātņu analīzes metodes.
De Sosīra nozīmīgākais darbs Vispārējās valodniecības kurss (Cours de linguistique générale) tika publicēts pēc autora nāves. Tas nav viņa paša rakstīts darbs, bet gan viņa lekciju kurss. Monogrāfija rakstīta, balstoties uz Ženēvas Universitātē pasniegtā lekciju kursa studentu pierakstiem. To izveidoja viņa studenti Šarls Ballijs (Charles Bally) un Alberts Sešehaijs (Albert Sechehaye). F. de Sosīrs valodniecību definē kā zinātnisku valodu un to struktūru pētniecību.
Valodas definīcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sosīrs uzsver nepieciešamību skatīt valodu nevis tās vēsturiskajā attīstības perspektīvā, bet gan kā sistēmu. Valodniecībai jākoncentrējas ap loģisko un psiholoģisko attiecībām valodā, kas saista kopā līdzās pastāvošus terminus un veido sistēmu runātāju kolektīvajā apziņā.
Valoda nav tikai cilvēka runa — tā ir tikai tās neatņemama sastāvdaļa, valoda ir patstāvīgs veselums un klasifikācijas princips, tā ir noteiktu zīmju sistēma, kas vēstī noteiktas idejas. Valoda ir savstarpēji atkarīgu terminu sistēma, kur atsevišķo zīmju vērtību nosaka tikai citu zīmju klātbūtne: katra vienība pastāv kā identa, tikai pateicoties tam, ka pastāv attiecības ar citām identitātēm. Sosīrs iedalīja valodu divās daļās. Pirmā sastāv no vispārējiem noteikumiem un valodas sistēmas kodiem, ar kuriem visiem tās lietotājiem ir jādalās, lai uzturētu saziņu. Šo valodas sistēmu viņš sauc par langue, tā ir valodas sociālā daba. Tam pretstatīta ir langage, kas ir dabiskā, cilvēku lietotā valoda.
Runu, kas ir saistīta ar individuālajām langue realizācijām, Sosīrs nosauc par parole.
Sosīra valodas struktūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sosīrs jebkuru valodas zīmi analizē divos sīkākos elementos. Pastāv forma (aktuālais vārds, attēls) un pastāv ideja vai koncepts, kurš atrodas prātā un ar kuru forma tiek asociēta. Sosīrs pirmo elementu definēja kā apzīmētājs (signifier) un otro elementu — apzīmējamais (signified).
| Referents | Apzīmētājs | Apzīmējamais |
|---|---|---|
| Reāls kaķis | Vārds kaķis (burtu salikums) | Ideja par kaķi |
Valodniecības zīme savieno ne tikai objektu un vārdu, bet gan konceptu un skaņu-attēlu. Sosīra izpratnē skaņa-attēls ir par excellence vārda dabiskā reprezentācija kā potenciālais valodas fakts, ārpus jebkurai īstai tās lietošanai nozīmei sarunā. Pēdējais nav materiālā skaņa, tīri fizisks moments, bet gan psiholoģisks skaņas attēls, iespaids, ko tas rada mūsu apziņā. Sosīrs uzskata, ka zīmēm nav fiksēta vai galvenā nozīme. Zīmes ir sistēmas daļa un tiek definētas saistībā ar citām sistēmas sastāvdaļā. Viņš norāda, ka, piemēram, ir grūti paskaidrot vārdu "tēvs", ja skaidrojumā neietver attiecības pret māti vai bērnu. Līdz ar to, secina Sosīrs, zīmēm jābūt organizētiem “atšķirību sistēmā”. Attiecības starp apzīmētāju un apzīmējamo, kuras ir nostiprinātas ar mūsu kultūras kodiem, nav vienmēr nemainīgas. Vārdi maina savu nozīmi.
Ja vārdi vēsturiski maina savu nozīmi un nekad līdz galam netiek nostiprināti, tad nozīmes piešķiršanas procesā liela nozīme ir interpretācijai. Nozīme, ko piešķir runātājs vai rakstnieks nekad nav tā pati, kādu tai pēcāk nosaka saņēmējs (auditorija, cilvēks). Notiek konstanta nozīmes slīdēšana visās interpretācijās. Tātad interpretācija kļūst par nopietnu nozīmes piešķiršanas vai došanas procesa sastāvdaļu.
Arbitraritātes tēze
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sosīrs norāda, ka indivīdam ne vienmēr ir iespēja izmainīt zīmi jebkurā virzienā, kopš tas ir nostiprinājies valodas kopienā. Saistībā ar arbitraritāti viņš norāda divus būtiskus aspektus:
- Starp fonētisko formu un semantisko nozīmi nav nekāda sakara. Dažādās valodās subjektus apzīmē dažādi. Izņēmumi ir onomatopoētiski vārdi, piemēram, dzeguze vācu valodā ir „kuckuck”, kas ir dzeguzes balss atveidojums. Taču šādu vārdu ir ļoti maz. Turklāt tie nekad nav valodas sistēmas organiski elementi.
- Nozīmes piešķiršana ir arbitrāra pati par sevi. Semantiska radniecība ir patvaļīga. Katra izteiciena nozīme ir bāzēta uz kolektīvo uzvedību vai konvencijām.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Saussure, Ferdinand de. Course in General Linguistics. New York: McGraw-Hill Book Company, 1966. xx, 240 p.
|