Pāriet uz saturu

Literatūra

Labot saites
Vikipēdijas lapa

Literatūra (no latīņu: littera — 'burts') jeb rakstniecība ir viss cilvēces uzrakstītais tekstu kopums ar māksliniecisku vai sabiedrisku nozīmi. Literatūra tiek iedalīta daiļliteratūrā, zinātniskajā literatūrā un publicistikā. Šaurākā nozīmē jēdziens "literatūra" apzīmē mākslas veidu — daiļliteratūru.

Literatūras pirmsākumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Literatūras vēsture

Literatūras pirmsākumi meklējami mutvārdu mitoloģijas un folkloras tradīcijās. Par pirmo zināmo literāro darbu tradicionāli uzskata babiloniešu "Poēmu par Gilgamešu" (ap 3. g.t. p.m.ē.). 5.—2. gadsimtā p.m.ē. Indijā pierakstīts eposs "Rāmājana", bet ap 5. gadsimtu p.m.ē. — otrs lielākais eposs literatūras vēsturē "Mahābhārata" (tajā ir aptuveni 2,5 miljoni vārdu).

Rietumu literatūras sākumi datējami ar 8. gadsimtu p.m.ē., kad Senajā Grieķijā dzimst antīkā literatūra. Šajā laikā tapuši Homēram piedēvētie eposi "Iliāda" un "Odiseja" un Hēsioda eposi "Teogonija" un "Darbi un dienas". Antīkā literatūra uzskatāma par visas Rietumu literatūras pamatu — neviena no nacionālajām Eiropas literatūrām nav veidojusies bez antīkās literatūras ietekmes. Sākotnēji gan lielāka loma ir romiešu literatūrai, kas, jāatzīst, bieži tikai atdarina sengrieķu literatūru.

Daiļliteratūras veidi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski izveidojušies četri literatūras pamatveidi:

Dzeja parasti ir rakstīta saistītā valodā, tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Pastāv dažādi mēģinājumi klasificēt dzeju, taču neviens no tiem nespēj aptvert dzeju pilnībā. Dzeju var mēģināt klasificēt pēc tās tematikas (filozofiskā, meditatīvā, liriskā dzeja u.tml.), pēc vārsmojuma (metriskā, toniskā, sillabiskā, sillabotoniskā dzeja, brīvās vārsmas, verlibrs), strofikas, formas (t.s. tradicionālās formas ir, piemēram, epigramma, elēģija, idille, oda u.c.) un citādi. Tā kā 20. un 21. gadsimta literatūrā lielākoties vērojama atteikšanās no tradicionālu formu, vārsmojuma un strofikas izmantošanas, šī laika dzejas klasifikācija pēc šādiem principiem ļoti bieži ir neiespējama.

Proza ir rakstīta nesaistītā valodā, tās raksturīgas iezīmes ir sižetiskums, mazāka tēlainība nekā dzejai (tomēr bieži vien, it īpaši 20. gadsimtā, proza var būt arī nesižetiska vai ļoti tēlaina). Tradicionālie prozas pamatžanri ir romāns, stāsts, novele, literārā pasaka, eseja, miniatūra, tēlojums, humoreska. Taču 20. un 21. gadsimta literatūrā vērojama prozas žanru robežu izplūšana un žanru hibridizācija. Piemēram, 20. gadsimta pirmās puses avangarda literatūras virzieni apzināti, lai paustu noliedzošu attieksmi pret tradicionālo literatūru un paplašinātu mākslinieciskās izteiksmes iespējas, radīja literatūru, kas neiekļaujas tradicionālo literatūras žanru sistēmā. 20. gadsimta otrajā pusē literatūras žanru sistēmu turpināja destabilizēt postmodernisma literatūra.

Dramaturģijas darbi (lugas) pamatā ir rakstīti dialogu un monologu formā un paredzēti iestudēšanai teātrī, tāpēc tiem raksturīga darbības struktūra, sadalījums ainās un cēlienos, kā arī norādes par vidi un rīcību. Dramaturģijas pamatžanri ir traģēdija, drāma, traģikomēdija un komēdija. Traģēdijā attēloti nopietni konflikti un bieži traģisks iznākums; tās pirmsākumi meklējami sengrieķu teātrī (Eiripīds, Sofokls). Komēdija savukārt izmanto humoru un ironiju, bieži izceļot sabiedrības vai indivīdu vājības. Drāma aptver plašāku emocionālo spektru, ir reālistiskāka, niansētāka, bieži fokusējas uz psiholoģiskiem pārdzīvojumiem, morālām dilemām, ikdienas problēmām. Traģikomēdija apvieno traģiskas un komiskas iezīmes, radot daudzslāņainu skatījumu uz dzīves pretrunām. Mūsdienās dramaturģija izpaužas gan klasiskā teātra iestudējumos, gan laikmetīgā teātrī, kā arī scenārijos kino un televīzijai, kas bieži izmanto dramatiskus principus, lai strukturētu sižetu un dialogus.[1]

Liroepika apvieno lirikas un epikas pazīmes — darbi rakstīti saistītā valodā (dzejas formā), taču tiem raksturīgs sižets, tēli un stāstījuma attīstība. Liroepikas pamatžanri ir eposs, poēma, balāde, sāga un fabula. Eposs ir liela apjoma darbs, kurā attēloti nozīmīgi notikumi, varonība vai tautas liktenis, bieži ar mitoloģiskiem vai vēsturiskiem motīviem (piemēram, "Odiseja", "Kalevalas", "Lāčplēsis" eposi).[2] Mūsdienās jauni eposi tiek rakstīti reti.[3] Poēma ir plašs dzejas darbs ar emocionāli piesātinātu stāstījumu, kurā savijas subjektīvas pārdomas ar sižetisku vēstījumu.[4] Balādei raksturīgs koncentrēts sižets, dramatiskums, bieži — traģisks iznākums.[5] Sāga ir episkas tradīcijas stāstījums, kas izcelies Skandināvijā, savukārt fabula ir īss alegorisks dzejniecisks stāsts ar pamācību vai morāli.[6] Liroepikas žanri mūsdienās sastopami retāk; to formas biežāk tiek pārveidotas vai iekļautas laikmetīgā dzejā, prozā un muzikālās kompozīcijās. Poēmas un balādes joprojām sastopamas literatūrā, taču bieži eksperimentālā veidolā.[4]

Literatūrzinātne

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jana Dāvidsa Hēma glezna "Klusā daba ar grāmatām" (1628)

Literatūrzinātne pēta daiļliteratūru dažādos aspektos. Latviešu tradīcijā, balstoties uz vācu tradīciju, literatūrzinātnei ir trīs savstarpēji cieši saistītas apakšnozares:

Šāds literatūrzinātnes modelis izveidojās Vācijā 19. gadsimtā un ir nostiprinājies ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un vairākās citās Austrumeiropas valstīs.

Literatūrzinātnes pirmsākumi rodami jau Senajā Grieķijā (Aristoteļa "Poētika", 4. gadsimts p.m.ē.), tā attīstās Senajā Romā (Horācijs), Renesanses (Frančesko Petrarka) un klasicisma (Nikolā Bualo) laikmeta Eiropā, arī 19. gadsimtā. Literatūrzinātne — īpaši teorija un kritika — spēcīgi izmainās 20. gadsimtā, izveidojoties tādiem humanitāro zinātņu virzieniem kā hermeneitika, strukturālisms un poststrukturālisms. Ļoti liela nozīme ir arī Zigmunda Freida psihoanalīzei un Karla Gustava Junga dzīļu psiholoģijai.

  1. ↑ «Dramaturgy | Theatre, Performance, Playwriting | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2025-08-03.
  2. ↑ «Epic | Definition, Characteristics, Examples, Development, & Facts | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2025-07-28.
  3. ↑ Geronimo Redstone. «Poets, What Glory Could You Claim With an Epic Accomplishment?». Thoughts And Ideas (angļu), 2022-12-19. Skatīts: 2025-07-28.
  4. 1 2 «What is a Long Poem? | HTMLGIANT». htmlgiant.com. Skatīts: 2025-07-28.
  5. ↑ «Ballad». The Poetry Foundation. Skatīts: 2025-07-28.
  6. ↑ «Saga | Norse Mythology, Epic Poems & Historical Accounts | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2025-07-28.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Literatūra&oldid=4359753"