Sejembike
.jpeg)
Sejembike (tatāru: Сөембикә, izrunā [sœˌjœmbiˈkæ]) (1516 — pēc 1554) bija tatāru valdniece. Viņa bija Kazaņas reģente no 1549. līdz 1551. gadam.[1]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sejembike bija nogaju aristokrāta Jusufa beka meita, Nogaju Ordas dibinātāja Edigeja pēctece un Džan-Ali (1533—1535), Safagireja (1536—49) un Šah-Ali (pēc 1553. gada) sieva. 1549. gadā viņa kļuva par reģenti sava dēla Kazaņas hana Itemešgereja nepilngadības laikā.
Sejembikes pirmais vīrs Džan-Ali tika iecelts Kazaņas tronī agrā vecumā ar faktisku Maskavijas kņaza Vasilija III lēmumu. Hana bērnībā lietas vadīja hane Kovgoršata. 1533. gadā viņa noorganizēja Džan-Ali laulības ar Sejembiku (viņai tajā laikā bija 12 gadi), kas bija paredzētas tam, lai sakristu ar hana pilngadību un varas nodošanu viņam. Par laulību tika panākta vienošanās ar Maskavu, un Maskava piekrita ļoti ātri, jo ar šo laulību tā cerēja tuvināt nogaju beku Jusufu un radīt zināmu pretsvaru gāztajam hanam no Krimas dinastijas Safagirejam, kurš bija kopā ar savu tēvu, nogaju mirzu Mamaju. Laulība bija neveiksmīga, hans atstāja novārtā savu sievu, viņiem nebija bērnu. Sejembike sūdzējās savam tēvam un lūdza viņu aizvest no Kazaņas. Jusufs ierosināja gāzt hanu un pieprasīja viņa meitas atgriešanos. Visi šie notikumi kļuva par diplomātiskās sarakstes priekšmetu.
Džan-Ali neapmierināja ne tikai savu sievu, bet arī Kazaņas valdību, kurai traucēja Maskavas spiediens un iejaukšanās hanistes lietās. 1535. gadā, piedaloties Bulatam Širinam un Kovgoršatai, tika veikts apvērsums, Džan-Ali tika nogalināts, un Safagirejs tika atkārtoti uzaicināts tronī. Sejembike kļuva par viņa piekto sievu. Pēc Safagireja nāves viņa valdīja Kazaņas hanisti 1549.-1551.gadā kā reģente sava dēla mazgadības dēļ.
Valdības laikā viņa esot atveglojusi nodokļu nastu un pat iesaukta tādēļ par "zemnieku karalieni".[1]
1551. gadā pēc Krievijas cara Ivana IV Bargā lūguma mirzas viņu atdeva bēguļojošajam Kazaņas opozīcijas hanam un Kasimovas hanam Šaham-Ali kopā ar viņas dēlu Itemišgireju un Kazaņas kasi.[2] Patriarha hronikā par to teikts, ka viņi (Kazaņas iedzīvotāji) sūtīja lūgumu dot viņiem caru Šigaliju (Šahu Ali) par valdnieku, bet ņemtu Itemišgireju ar Sejembiku pie sevis.
Pusotru gadu vēlāk viņa stājās laulībā ar Kasimovas valdnieku Šah-Ali. Itemišgireju atstāja pie sevis kā ķīlnieku un audzināmo cars Ivans Bargais. Pēdējos gados Sejembike dzīvoja Kasimovā, kur nomira. Kaps nav zināms.[3] Vietējiem vēsturniekiem par nāves laiku ir dažādas hipotēzes, bet parasti par nāves laiku nosauc 1557.-1558. gadu. Pēc eksotiskākas Anatolija Šeikina hipotēzes, viņa pēdējos gadus pavadīja vietā, kas atrodas mūsdienu Viļas ciema (Ņižņijnovgorodas apgabals) tuvumā, kur viņa dzīvojusi sava personīgā miesassarga Čuraja-Batira aizbildniecībā. Viņas dēls neskaidros apstākļos mira 19 gadu vecumā un apbedīts ar godu atbilstoši savam augstajam rangam Maskavijas aristokrātijā.[1]
Pašnāvības leģenda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tatarstānā viņas vārds vispirms ir saistīts ar Sejembikes torni. Pēc leģendas, Ivans Bargais gribējis viņu precēt, bet viņa uzstādījusi noteikumu, ka, ja viņš uzcels viņai torni ar septiņiem līmeņiem (pa vienam katrā nedēļas dienā), viņa būs ar mieru. Ivans Bargais torni pabeidza nedēļas laikā, un Sejembike uzkāpusi torņa augšā un, apskatījusi savu skaisto māju Kazaņā, viņu pārņēmšas tik ļoti dziļas jūtas pret saviem ļaudīm, ka viņa nevarēja izturēt precēties ar caru. un nolēca no torņa. Nekāda zināma pamatojums šai leģendai nav.
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sejembikes tornis ir Kazaņas Kremļa vēstures piemineklis un Kazaņas arhitektūras ģerbonis.
Viena no Naberežnije Čelnu ielām arī ir nosaukta Sejembikes vārdā.
Ņižņekamskas iela ir nosaukta Sejembikes vārdā.
Kopš 1991. gada Kazaņā tiek izdots ikmēneša žurnāls sievietēm "Sejembike".
2012. gadā tika uzņemta vēsturiskā piedzīvojumu filma "O.K. dārgumi", kurā aktrise Anora Halmatova atveidoja Sejembikes tēlu.
2022. gada 10. jūnijā Kasimovas pilsētā tika atklāts piemineklis Sejembikei.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 ««КРЕСТЬЯНСКАЯ ЦАРИЦА» СЮЮМБИКЕ». bulgar-portal.ru. Skatīts: 2024-05-31.
- ↑ "Сөембикә". Tatar Encyclopaedia (in Tatar). Kazan: The Republic of Tatarstan Academy of Sciences. Institution of the Tatar Encyclopaedia. 2002.
- ↑ Agnes KefeliAgnes Kefeli. Söyembikä. Oxford University Press, 2008-01-01. ISBN 978-0-19-514890-9.
- ↑ «В Касимове открыли памятник «матери татарского народа» Сююмбике. Не обошлось без скандала». Новости Татарстана и Казани - Татар-информ (ru-RU). Skatīts: 2024-05-31.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sejembike.
