Serafs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sv. Franciska Serafa vīzija (freska tiek piedēvēta Džoto)

Serafs, arī serafims (ivritā: שְׂרָפִים śərāfîm, vienskaitlī שָׂרָף śārāf; latīņu: seraphi[m], vienskaitlī seraph[us]; grieķu: σεραφείμ) ir debesu būtnes veids kristietībā un jūdaismā.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds serafs nāk no senebreju valodas saknes saraph kura nozīme ir "degt" vai “iznīcināt ar uguni”. Vecajā Derībā šis vārds tiek saistīts ar čūskām. "Un Tas Kungs uzsūtīja tautai ugunīgas čūskas; tās sakoda tautu, un daudzi no Israēla tautas nomira." (4. Mozus grāmata, 21:6) Termins kas lietots lai pateiktu "ugunīgas čūskas" tiešā nozīmē rakstīts kā "serafimu čūskas".[1]

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārdam serafs Bībelē ir divas nozīmes. Dažviet tas attiecināms uz indīgām čūskām, kuru inde dedzina, bet cituviet šī vārda nozīme ir "cēla būtne ar sešiem spārniem, cilvēka rokām vai balsīm, kas kalpo Dievam".[2] Serafi ir mīlestības, gaismas un uguns eņģeļi, tie uzrauga Dieva troni un dzied Trisagionu (Dievišķās Liturģijas standarta dziedājums, kas pieņemts Austrumu Ortodoksālajā un Austrumu Katoļu Baznīcā) — “Svēts, svēts, svēts” (Jesajas grāmata 6:3).[3]

Lietvārds "serafs" Bībelē pieminēts septiņas reizes, Mozus grāmatās un Jesajas grāmatā.[4] Jesajas grāmatā 6:2-6 serafi pieminēti kā debesu būtnes vai eņģeļi, kurus pravietis Jesaja redzējis vīzijā. Jesaja redzēja vairākus serafus, kuri stāv Jahves troņa priekšā. Tās bija būtnes ar sešiem spārniem — diviem, kas aizsedz to sejas, diviem, kas aizsedz to pēdas un diviem, kurus tie izmanto lidošanai. Viens no serafiem pielidoja pie Jesaja un ar kvēlojošu ogli, ko tas bija paņēmis no altāra, aizskāra pravieša lūpas, lai attīrītu to no grēka. Jesaja nesniedz plašāku aprakstu par šo būtņu ārējo izskatu. Serafi bieži pieminēti arī Enoha grāmatā kur tie nosaukti par δράκονες (“čūskas”), un vienmēr tiek pieminēti, kopā ar ķerubiem, kā debesu būtnes, kuras atrodas vistuvāk Dievam.[5]

Serafi ielenc Dieva troni. Ilustrācija no Petites Heures no Jean de France, Duc de Berry manuskripta

Saskaņā ar Pseido-Dionīsiju un Svēto Akvīnas Tomu serafi ir augstākās pakāpes eņģeļi. Trīspakāpju sistēma, kurā sakārtoti eņģeļi, šobrīd ir visplašāk pieņemtais uzskats par eņģeļu hierarhiju Debesīs. Katrā no šīm trim pakāpēm ietverti trīs eņģeļu tipi. Kopā ir deviņas pakāpes un Serafi atrodas augstākajā pakāpē, septiņas pakāpes virs erceņģeļiem. 12. gadsimtā jūdaisma teologs Maimonīds ievietoja serafus piektajā no desmit eņģeļu kārtām.

Attēlojums mākslā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Serafi Viduslaikos bieži tiek attēloti mākslas darbos — manuskriptu ilustrācijās, gleznās, mozaīkās un baznīcu freskās. Piemēram, Džoto piedēvētajā freskā "Sv. Franciska Serafa vīzija" (13.gs.) un ilustrācijā no Stundu grāmatas Petites Heures no Jean de France, Duc de Berry "Serafi ielenc Dieva troni" (14.gs.), kurā tā ir viena no 182 miniatūrām. Arī vēlākajos gadsimtos mākslinieki pievērsušies šai tēmai, piemēram, krievu gleznotājs Viktors Vasņecovs, kurš iedziļinājās mitoloģiskos un vēsturiskos tematos, un savā gleznā "Serafim" (1885) ir attēlojis četrus serafus, un Mihails Vrubels, kurš ir ievērojams ar to, ka viņš apzināti stāvēja savrup no laikmetīgās mākslas tendencēm, gleznā "Sešspārnu Serafs" (1905), kurā attēlots Jesaja un viens no serafiem ar ko viņš sastopas, kad Dievs viņu aicina būt par pravieti.

Mihails Vrubels. Sešspārnu Serafs (pēc Puškina poēmas Pareģis) , 1905

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]