Serotīnija
Serotīnija ir augu sēklu izplatīšanās noteiktu vides signālu ietekmē. Daži no vides faktoriem serotīnijas gadījumā ir nekriscence, higriscence, soliscence, ksiriscence un piriscence. Plašāks termins ir bradisporodija, ar ko apzīmē sēklu izplatīšanos laika periodā neatkarīgi no tā, vai sēklu izplatīšanās notiek spontāni vai vides faktoru ietekmē.[1]
Nekriscence — mātes auga vai zara bojāeja.
Higriscence — mitrums (lietus, plūdi).
Soliscence — paaugstināts saules siltums (temperatūra).
Ksiriscence — atmosfēras ietekmē augs sāk izžūt.
Piriscence — uguns/ugunsgrēks..
Uguns izraisītā serotīnija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Uguns ir visizplatītākais, kā arī vislabāk izpētītais gadījums, un terminu 'serotīnija' visbiežāk lieto, lai apzīmētu piriscenci. Daži augi spēj reaģēt vairāk nekā uz vienu aktivizētāju, piemēram, Pinus halepensis čiekuri galvenokārt reaģē uz ugunsgrēku, bet arī uz ksiriscenci (atmosfēras apstākļiem). Arī Banksia augu sugas (sastopami galvenokārt Austrālijā) reaģē ugunsgrēka gadījumā, tomēr arī nekriscences gadījumā augs ļoti veiksmīgi izplata sēklas.[2]
Piriscenci var uzskatīt kā veiksmīgu ekoloģisko adaptāciju tādās vietās, kur sausums un ugunsgrēki ir regulāri. Piemēram, Austrālijā serotīnija notiek vietās, kur ne tikai ir regulāri ugunsgrēki, bet ir oligotrofas augsnes un sezonāli sauss klimats. Tas izraisa milzīgu konkurenci uz barības vielām un mitrumu, kā rezultātā auga izdzīvošanas rādītāji ir zemi. Lai arī ugunsgrēks samazina konkurenci, pelni īslaicīgi palielina augsnēs barības vielu daudzumu, tādējādi pēc ugunsgrēka būtiski palielinās sēklu izdzīvošanas rādītāji. Turklāt sēklu dīgšana vienlaikus samazina iespēju, ka kāds no sējeņiem ies bojā.[3]
No fizioloģijas viedokļa siltums pozitīvi ietekmē α-amilāzes aktivitāti, bet negatīvi proteāzes aktivitāti sēklās, kas galvenokārt ir novērots čiekuros serotīnijas gadījumā. Piemēram, parastās priedes (Pinus sylvestris) gadījumā proteāze mobilizē sēklu dīgļa proteīnu rezerves, bet amilāze cietes rezerves pārvēršas cukurā, kas agrīnā dīgšanas stadijā piegādā enerģiju. Tādējādi proteāzes un α-amilāzes darbības novērš tūlītēju sēklu dīgtspēju uzreiz pēc ugunsgrēka, veicinot sēklu izdzīvošanu.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Ģederts Ieviņš. Augu fizioloģija. Funkcijas un mijiedarbība ar vidi. Rīga : Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds, 2016. 497–498. lpp. ISBN 9789934180910.
- ↑ JFro. «An Alternative Form of Plant Seed Dispersal», 2010. Skatīts: 2018.
- ↑ Goubitz S, Werger M.J.A., Ne’eman G. 2003. Germination response to fire-related factors of seeds from non-serotinous and serotinous cones. Plant Ecology 169,195—204.
- ↑ Moya D., De las Heras J., Salvatore R., Valero E., Leone V. 2012. Fire intensity and serotiny: response of germination and enzymatic activity in seeds of Pinus halepensis Mill. from southern Italy. Annals of Forest Science 70, 49-59.