Svētā Terēze no Lizjē

Svētā Terēze no Lizjē
jaunava un baznīcas doktore
Dzimis	1873. gada 2. janvārī; Alansona, Francija
Miris	1897. gada 30. septembrī; Lizjē, Francija
Godā	Romas katoļu baznīca
Beatifikācija	1923. gada 29. aprīlī — pāvests Pijs XI
Kanonizācija	1925. gada 17. maijā — pāvests Pijs XI
Piemiņas diena	1. oktobris
Simboli	rozes
Svētais aizbildnis	Francija, Krievija, misionāri, HIV/AIDS slimnieki, floristi un dārznieki, bāreņi, tuberkolozes slimnieki

Marija Fransuāza Terēze Martēna (franču: Marie-Françoise Thérèse Martin, baznīcā pazīstama kā Svētā Terēze no Bērna Jēzus jeb kā Svētā Terēze no Lizjē; dzimusi 1873. gada 2. janvārī Alansonā, Francijā, mirusi 1897. gada 30. septembrī Lizjē, Francijā) bija franču karmelītu klostermāsa, viena no četrām sievietēm, kas ir saņēmusi titulu baznīcas doktore.

Vecāki

Terēzes tēvs, Luī Martēns (franču: Louis Martin), un māte Zēlija Gerāna (franču: Zélie Guérin) salaulājušies 1858. gada 13. jūlijā. Pirms tam abi vecāki jaunībā vēlējušies iet pa reliģiskā aicinājuma ceļu. Luī 20 gadu vecumā cerējis iestāties Lielā Svētā Bernarda klosterī, tomēr vājo latīņu valodas zināšanu dēļ viņš netika pieņemts. Pāris gadus jaunietis apguva latīņu valodu, taču pēc tam to pārtrauca, domājams tādēļ, ka saprata, ka tas nav viņa ceļš. Savukārt Zēlija, tāpat kā viņas māsa, vēlējās sekot Svētā Franciska no Sales piemēram. Viņa netika pieņemta, jo klostera priore viņai atbildēja, ka tas neesot viņas aicinājums. Tēvs pēc profesijas bija juvelieris un pulksteņmeistars, māte - mežģīņu audēja. Vecāki bērnus audzinājuši ļoti garīgā gaisotnē.^[1]

Bērnība

Terēze Martēna piedzima kā devītais bērns ģimenē. Tolaik viņas tēvam, Luī Martēnam, bija gandrīz 50 gadu, bet mātei Zēlijai - 41 gads. Pirmos četrarpus gadus, kas viņai atmiņā palikuši kā "saulainie gadi", Terēze pavadīja dzimtajā pilsētiņā Alansonā Francijas ziemeļos. Četrarpus gadu vecumā nomira viņas māte. Ģimene pārcēlās uz Lizjē. Deviņu gadu vecumā Terēze smagi saslima un atradās uz miršanas robežas. Pēc pēkšņas izveseļošanās meitene nolēma veltīt sevi kalpošanai Dievam un baznīcai karmelītu klosterī.

Jaunība

1889. gadā, 15 gadu vecumā Terēze mēģināja pirmo reizi iestāties klosterī, tomēr bīskaps atteicās viņai dot savu piekrišanu, aizbildinoties ar viņas nepilngadību. Nelīdzēja arī brauciens uz Romu audiencē pie pāvesta Leona XIII. Tomēr drīz pēc tam bīskaps, pārliecinājies, ka Terēzes izvēle ir nopietna, mainīja savu lēmumu, un Terēze varēja realizēt savu sapni kļūt par karmelītu mūķeni.

Pēc septiņiem klosterī pavadītajiem gadiem Terēzei sāka attīstīties tuberkuloze. 1897. gada 30. septembrī Terēze mira, paliekot nevienam nezināma mūķene no attāla klostera. Pēdējos dzīves gadus viņa veltīja laiku, rakstot autobiogrāfisku grāmatu, kurā aprakstīja savu dzīvi un apcerēja teoloģiskus jautājumus.

Pēc nāves

Gadu pēc Terēzes nāves klostera priekšniece izdeva Terēzes autobiogrāfisko darbu ar nosaukumu "Kādas dvēseles stāsts" (L’Histoire d’une Âme). Izdevuma tirāža bija tikai 2000 eksemplāru. Tomēr negaidīti grāmata ieguva pārsteidzošu popularitāti. Tirāžas sāka sekot viena pēc otras. Francijas bīskapi un vadošie teologi kopā ar vienkāršajiem lasītājiem izteica savu apbrīnu. 20. gadsimta sākumā "Kādas dvēseles stāsts" tika pārtulkots visās galvenajās Eiropas valodās. 1907. gadā pāvests Pijs X pirmo reizi izteica vēlēšanos, lai Terēze tiktu pagodināta. Kādā privātā audiencē viņš nosauca Terēzi par "nozīmīgāko mūsu laikmeta svēto". Svētā Terēze no Lizjē tika beatificēta 1923. gada 29. aprīlī un kanonizēta 1925. gada 17. maijā. To veica pāvests Pijs XI. 1929. gadā, ņemot vērā svētceļotāju skaita pieaugumu uz viņas kapu, Lizjē tika uzcelta Svētās Terēzes bazilika. 1997. gadā pāvests Jānis Pāvils II pasludināja Terēzi par Baznīcas doktori.^[2]

Mazais ceļš

"Mīlestību var pierādīt ar darbiem, bet kā man vajadzētu atklāt savu mīlestību? Es nevaru veikt lielus varoņdarbus. Vienīgais veids pierādīt manu mīlestību ir kaisīt ziedus, un šie ziedi būs mazi veltījumi, tāpat, kā katrs mans skatiens, vārds un visi mani ārēji necilie darbi, kurus es darīšu dēļ mīlestības".

Svētā Terēze no Lizjē

Svētās Terēzes pārdomu galvenais jēdziens ir "Mazais ceļš". Tā viņa sauc svētuma sasniegšanas ceļu, kas neiekļauj sevī varonīgas rīcības vai varoņdarbu veikšanu ticības vārdā.

Bieži vien Terēzes "Mazais ceļš" tiek vērtēts, kā pārlieka sentimentalitāte un bērnišķīgs garīgums. Savukārt, Terēzes atbalstītāji norāda, ka viņa tiecās attīstīt pieeju garīgai dzīvei, kas būtu saprotama un atbalstāma praktizēšanai visiem, kas vēlas viņai sekot, neatkarīgi no to izglītības līmeņa.

Atsauces

↑ Bernāne, L. 2007. Svētā Terēze no Bērna Jēzus. Autobiogrāfiski raksti. KALA Raksti.
↑ «ANGELUS - PROCLAMATION OF ST THÉRÈSE OF THE CHILD JESUS AND THE HOLY FACE AS A "DOCTOR OF THE CHURCH"». Libreria Editrice Vaticana.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Svētā Terēze no Lizjē

Sanctuaire de Lisieux
SV. TERĒZE NO BĒRNA JĒZUS Romas Katoļu baznīca Latvijā
Svētā Terēze no Bērna Jēzus Dzīvības Mātes sekulārinstitūts
Saint Therese of Lisieux: A Gateway'

[Tereze_no_Berna_Jezus-1] Bernāne, L. 2007. Svētā Terēze no Bērna Jēzus. Autobiogrāfiski raksti. KALA Raksti.

[2] «ANGELUS - PROCLAMATION OF ST THÉRÈSE OF THE CHILD JESUS AND THE HOLY FACE AS A "DOCTOR OF THE CHURCH"». Libreria Editrice Vaticana.

[1]

[2]