Kristīgā baznīca

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kristīgā baznīca ir jēdziens, ar kuru parasti apzīmē Pasaules kristiešu kopienu. Pastāv priekšstats, ka visi kristieši viedo vienu kopīgu baznīcas "ķermeni". Jaunajā Derībā jēdziens ἐκκλησία (baznīca vai sapulce) tiek lietots lai apzīmētu atsevišķu ticīgo kopienu vai apzīmējot visus ticīgos. Mūsdienās pastāv vairākas baznīcas, kuras tiek sauktas par konfesijām, un kuras sīkāk iedalās nacionālajās baznīcās.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienkāršs vēsturisks kristiešu konfesiju pārskats (angliski)

Kristīgā baznīca radās mūsu ēras sākumā Jūdejā, Romas impērijā, balstoties uz Jēzus Kristus mācību. Tiek uzskatīts, ka pirmā kristiešu draudze izveidojās Jeruzālemē jau 50 dienas pēc Jēzus augšāmcelšanās. Ap 50. gadu Jeruzālemē notika pirmais apustuļu koncils. Baznīca izplatījās pa visu Romas impēriju un arī ārpus tās, par spīti tam, ka vairākus gadsimtus Romas impērijā tā bija aizliegta un notika kristiešu vajāšanas, līdz 313. gadā Milānas edikts atļāva reliģijas brīvību Romas impērijā. Baznīca Romas impērijā bija sadalīta diecēzēs, no kurām augstākās bija Romas, Aleksandrijas, Antiohijas, Jeruzālemes un vēlāk arī Konstantinopoles. No šīm vienīgi Roma atradās impērijas rietumu daļā, tādēļ par rietumu baznīcas galvu izvirzījās Romas bīskaps (pāvests), tomēr bija arī draudzes, kas neatzina Romas autoritāti. Noformējās garīdzniecības hierarhija un garīdzniecība izveidojās kā īpaša sabiedrības kārta.

3. gs. beigās — 4. gs. sākumā radās pirmie klosteri. Par vienu no klosteru sistēmas pamatlicējiem tiek uzskatīts Nursijas Benedikts, kurš nodibināja arī pirmo mūku ordeni. Visa 4. gadsimta laikā baznīcas iekšienē notika divu galveno uzskatu sadursme — Trīsvienības atbalstītāji pret ariāņiem, tomēr pamazām vairākos ekumēniskajos koncilos (Nīkajas, Konstantinopoles u.c.) virsroku guva pirmie. Koncilos noformulēja arī citas ticības pamatnostādnes un priekšstatus. 380. gadā imperators Teodosijs I pasludināja kristietību par Romas valsts reliģiju, tomēr jau pēc viņa nāves impērija sadalījās Rietumromas un Austrumromas impērijās, kas radīja pamatu, lai baznīca abās valstīs arvien vairāk attālinātos viena no otras. Formāla baznīcas šķelšanās tomēr notika tikai 1054. gadā, kā rezultātā izveidojās Romas un Konstantinopoles baznīcas.

7. gadsimta beigās lielas bijušās Romas impērijas teritorijas iekaroja Islama kalifāts, tomēr Eiropa, izņemot Ibērijas pussalas dienvidu daļu, palika neieņemta. 15. gadsimtā kristīgo baznīcu Dienvidaustrumeiropā apdraudēja augošā Osmaņu impērija (Konstantinopoles krišana 1453. gadā). 16. gadsimta sākumā Rietumeiropā sākās reformācijas kustība, kuras mērķis bija tuvināt kristīgo baznīcu tās pirmssākumiem. Reformācijas rezultātā no katoļu baznīcas, atdalījās vairākas konfesijas- kā luterāņi, kalvinisti, anglikāņi u.c. Šajā laikā notika arī lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kuri veicināja kristietības izplatīšanos citos kontinentos, kā rezultātā kristietība mūsdienās ir lielākā reliģija pasaulē.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]