Tiešie nodokļi Latvijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Tiešie nodokļi ir tie nodokļu veidi Latvijā, kur apliekamais objekts (visbiežāk ienākumi vai īpašums) pieder vai ir attiecināms uz pašu nodokļu maksātāju.[1]

Tiešo nodokļu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā ir seši tiešie nodokļi - iedzīvotāju ienākumu nodoklis, uzņēmuma ienākumu nodoklis, valsts sociālās apdrošināšanas nodoklis, nekustamā īpašuma nodoklis, dabas resursu nodoklis, izložu un azartspēļu nodoklis.

Iedzīvotāju ienākumu nodoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir nodoklis, ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tas sastāv no:

  • algas nodokļa, ko par darbinieka gūtajiem ienākumiem aprēķina un maksā darba devējs;
  • nodokļa par ienākumiem no saimnieciskās darbības, ja tie nav uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts, un nodokļa no citiem ienākuma avotiem;
  • nodokļa par ienākumu no kapitāla, tajā skaitā nodokļa no kapitāla pieauguma;
  • patentmaksas par atsevišķu veidu saimnieciskās darbības veikšanu;
  • mikrouzņēmumu nodokļa daļas atbilstoši Mikrouzņēmumu nodokļa likumam;
  • sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa.[2]

Uzņēmuma ienākumu nodoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts ir nodokļa maksātāja taksācijas perioda laikā gūtā peļņa.[3] Uzņēmuma ienākuma nodokļa likme ir 15%.[1]

Nodokli maksā iekšzemes uzņēmumi, no valsts vai pašvaldības budžeta finansētas institūcijas, kuru ienākumi no saimnieciskās darbības nav paredzēti budžetā, pastāvīgās pārstāvniecības un ārvalstu komercsabiedrības un citas ārvalstu personas, kas gūst ieņēmumus Latvijā.

Nodokli maksā arī individuālie (ģimenes) uzņēmumi (tai skaitā zemnieku un zvejnieku saimniecības), kuri sagatavo gada pārskatu atbilstoši Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumam.

Nodokli nemaksā fiziskās personas, biedrības un nodibinājumi, reliģiskās organizācijas, arodbiedrības, politiskās partijas, kā arī privātie pensiju fondi, ieguldījumu fondi, alternatīvo ieguldījumu fondi u.c.[4]

Valsts sociālās apdrošināšanas nodoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, bērna kopšanu, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi. Sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa.[5]

Obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 35,09 %, no kuriem 24,09 % maksā darba devējs un 11 % – darba ņēmējs.

Darba devējs aprēķina obligāto iemaksu apmēru, kas jāveic par katru darba ņēmēju, reizinot obligāto iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba devējam, ja darba ņēmējs ir apdrošināts visos sociālās apdrošināšanas veidos.

Valsts sociālās apdrošināšanas veidi:

  • valsts pensiju apdrošināšana;
  • sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam;
  • sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām;
  • invaliditātes apdrošināšana;
  • maternitātes un slimības apdrošināšana;
  • vecāku apdrošināšana.[6]

Nekustamā īpašuma nodoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar nekustamā īpašuma nodokli apliek ķermeniskas lietas, kuras atrodas Latvijas Republikas teritorijā un kuras nevar pārvietot no vienas vietas uz otru, tās ārēji nebojājot, - zemi, ēkas un būves.[7]

Nekustamā īpašuma nodokli iemaksā tās pilsētas vai novada pašvaldības budžetā, kuras administratīvajā teritorijā atrodas nekustamais īpašums vai tā daļa, maksāšanas paziņojumā par nekustamā īpašuma nodokli norādītajā kontā.[8]

Nekustamā īpašuma nodokļa likme:

  1. 1,5% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības - zemei, ēkām vai to daļām un inženierbūvēm.
  2. vienģimenes un divģimeņu dzīvojamām mājām, daudzdzīvokļu mājām (to daļām) neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav sadalītas dzīvokļu īpašumos, nedzīvojamo ēku daļām, kuru funkcionālā izmantošana ir dzīvošana un kuras (kuru daļas) netiek izmantotas saimnieciskās darbības veikšanai:
    • 0,2% no kadastrālās vērtības[P 1], kas nepārsniedz 56 915 eiro;
    • 0,4% no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz 56 915 eiro, bet nepārsniedz 106 715 eiro;
    • 0,6% no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz 106 715 eiro.[1]

Dabas resursu nodoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas resursu nodokļa mērķis ir veicināt resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus.

Nodokli maksā tie, kuri iegūst vai realizē ar nodokli apliekamus dabas resursus, izmanto zemes dzīļu derīgās īpašības, emitē vidē piesārņojošas vielas vai apglabā atkritumus, lieto ūdens resursus elektroenerģijas ražošanai, realizē vai izmanto saimnieciskajā darbībā videi kaitīgas preces.

Ar dabas resursu nodokli apliek:

  • dabas resursus;
  • zemes dzīļu derīgo īpašību izmantošanu;
  • atkritumu apglabāšanu un piesārņojošu vielu emisiju vidē;
  • emitēto siltumnīcefekta gāzu apjomu, kas nav ietverts nodoto emisijas kvotu skaitā;
  • videi kaitīgas preces;
  • iepakojumu un vienreiz lietojamos galda traukus un piederumus;
  • radioaktīvās vielas;
  • ogles;
  • koksu un lignītu;
  • transportlīdzekļus;
  • uguņošanas ierīces.[9]

Izložu un azartspēļu nodoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izložu un azartspēļu nodokli maksā kapitālsabiedrība, kas likumā noteiktajā kārtībā saņēmusi speciālo atļauju izložu organizēšanai vai nepieciešamās licences attiecīgo azartspēļu organizēšanai.

Izložu nodokļa likmes izlozēm un momentloterijām ir 10 procenti no biļešu realizācijas ieņēmumiem. Azartspēļu nodokļa likmes ir atšķirīgas – tās noteiktas atkarībā no azartspēles veida.

Ar izložu nodokli apliek:

  • ieņēmumus no valsts mēroga izložu un momentloteriju biļešu realizācijas;
  • ieņēmumus no vietējā mēroga izložu un momentloteriju biļešu realizācijas;
  • ieņēmumus no vietējā mēroga vienreizēja rakstura izložu biļešu realizācijas.

Ar azartspēļu nodokli apliekami objekti:

  • videospēles un mehāniskie automāti – katra automāta, katra spēles vieta;
  • rulete (cilindriskai spēlei) – katrs ruletes rotējošajai iekārtai pievienotais spēļu galds;
  • kāršu un kauliņu spēle – katrs galds;
  • bingo spēle – spēles organizēšanas ieņēmumi;
  • veiksmes spēle pa tālruni – spēles organizēšanas ieņēmumi;
  • totalizatori un derības – spēles organizēšanas ieņēmumi;
  • azartspēles, ko organizē, izmantojot telekomunikācijas, – spēles organizēšanas ieņēmumi.[10]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kadastrālā vērtība ir zemes un būvju vērtība, kas tiek aprēķināta pēc starptautiski atzītiem, vienotiem un valdības apstiprinātiem kritērijiem visā valstī, ņemot vērā īpašuma atrašanās vietu, reģistrētos datus par īpašuma kvalitatīvo stāvokli, izmantošanas veidu, platību, apgrūtinājumus un citus kritērijus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 «Tiešie nodokļi — teorija. Ekonomika, 10. - 12. klase.».
  2. «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli».
  3. «Latvijas nodokļu sistēma | Juridiskie pakalpojumi un grāmatvedība».
  4. «Uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji | Valsts ieņēmumu dienests».
  5. «Par valsts sociālo apdrošināšanu».
  6. «Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas | Valsts ieņēmumu dienests».
  7. Mihails Siņicins. Biznesa ekonomiskie pamati. Rīga : "Izdevniecība RaKa", 2008. 217. lpp.
  8. «Nekustamā īpašuma nodokļa likmes | Valsts ieņēmumu dienests».
  9. «Dabas resursu nodoklis | Valsts ieņēmumu dienests».
  10. «Izložu un azartspēļu nodoklis | Valsts ieņēmumu dienests».